Šodien uzzināju, ka pastāv iespēja, ka mani atlaidīs. No vienas puses pat izjūtu zināmu vienaldzību, jo darbs mani galīgi nesaista, daru to piespiedu kārtā, jo ir taču vajadzīga nauda par ko dzīvot (tas jau mani satrauc). Es tā domāju, labi, tagad mani atlaidīs, bet kas tālāk? Darbu šajos laikos atrast vēl joprojām ir grūti, turklāt tādu, kas patīk, vēl jo vairāk. Zinu tikai to, ka man ir apnicis strādāt apkalpojošā sfērā un mākties cilvēkem virsū ar precēm, un nesaskatīt savas nākotnes iespējas, apzinoties, ka tu jau esi tā, kas priekšniekam pelna naudu, bet tev tikai atmet grašus. Un tā jau ir nākamā sāpe, jo vēl joprojām savos gados (man 25) neesmu atradusi savu vietu dzīvē. Nedomāju, ka piederu pie vērtīgajiem darbiniekiem, jo man ir tikai vidējā izglītība ar iesāktu/nepabeigtu augstāko, kas tāpat praktiski ir nevienam nevajadzīga, valodas - angļu uz krievu, bet arī ne perfektā līmenī, vairāku gadu pieredze apkalpojošā sfērā, kas man jau ir radījusi sajūtu, ka nonīkstu. Kursiem nauda no algas īsti nesanāk, migrācijai uz ārzemēm arī naudu nekādīgi nevaru sakrāt. Pilnīgi rodas bezcerības sajūta, ka vilciens ir aizgājis un ar visu ir jāsamierinās, kas nav pilnīgi iespējams, jo tas mani dzen depresijā. Skaudri apzināties, ka visu dzīvi nāksies palikt niecībai bez attīstības. Kur lai rod sevī motivāciju, ja redzu, ka visas durvis ir slēgtas?