Kā Tu panāc to, ko vēlies?

es vienmēr esmu gribējusi, lai manu vecotēvu ciena un novērto to, ko viņš darīja, mans sapnis bija izdot viņa biogrāfiju, bet vakar peizvana un saka, ka par viņu un viņam līdzīgiem filmu taisīs. Nu sakiet, vai tas nav tas, ko es vēlējos?

Patiesībā,es pozitīvā nozīmē apskaužu tās,kam strādā visi tie sīkretu padomi,domu spēki un tādas lietas :)
Man tas nav strādājis pilnīgi nekad.Domāju no visas sirds,ceru,sapņoju,paralēli,protams aktīvi darbojos mērķa sasniegšanai(nevis tikai sēžu un domāju)...nekāda rezultāta.
Tiešām forši tām,kam tas viss darbojas :)

es vispār reti panāku to, ko vēlos! :D bieži vien aplaužos,un neko nedabūju, bet beigu beigās saprotu, ka tas, ko vēlējos, man nemaz nebija vajadzīgs. Reizēm ir sajūta, ka man paredzēts pavisam cits plāns, nevis tas, ko plānoju savā mazajā galviņā. Bet no otras puses - vismaz interesanti dzīvot :)

Heartkiller, piekrītu - forši, ja tas darbojas, un, kam tas palīdz :) Man arī nekāds domu spēks nekad nav palīdzējis, jo es tam tā īsti nemaz neticu un uz to nepaļaujos. Man palīdz pašas apzinātā vēlme par kaut ko, uz to tad arī konkrēti eju, un cenšos to panākt. Par domu spēku - protams, ceru, ka man tik tiešām būs viss tas, ko vēlos, tādēļ cenšos sev iedvest tādu iekšēju pārliecību un mieru, ka tas būs. Bet man tas šķiet loģiski, jo citādi jau nemaz nebūtu jēgas dzīvot, ja nebūtu, uz ko tiekties, un, ja jau pašā sākumā būtu skaidrs, ka cilvēks dzīvē neko nesasniegs utt. Tā cerība arī ir tas, kas notur uz ceļa, ja tās nebūtu, zustu jēga tālākai attīstībai un pārmaiņām. Jo, kamēr dzīve vēl nav nodzīvota, cerība kko mainīt vienmēr ir :D Var jau būt, ka tas arī ir domu spēks, bet līdz šim man nav bijis tā, ka kādā konkrētā situācijā vai vispār dzīvē esmu bez jebkādiem pūliņiem vai pašas rīcības kko ieguvusi.

Man nekad nesanāk vadīties pēc tās "the secret" vēlmju shēmas.. Lai arī kaut ko nu ļoti ļoti gribu, beigās aplaužos, to saņem kāds cits un tamlīdzīgi, tāpēc es sapratu ka ir nevis jāsapņo kā būs, bet jārīkojas.
Runājot par ambīcijām - apmēram līdzīgi- protams, gribēt ir labi, bet uzskatu, ka kaut kas lietas labā ir jādara, kaut vai nelieliem solišiem uz priekšu, taču var būt visādi negaidīti pavērsieni, bet esmu sapratusi, ka par to nevajag pārdzīvot vien sniegties uz priekšu..

Aisse-es tiesam par tevi priecajos-tiesi par vectetinu!!Ticu ,ka ir pelnijis! :-)
Man ari ar to loti pozitivo piegajienu, lietas mainas-soreiz tiesi naudas zina!Loti gribeju palidzet vairak mammai,bet mums te ari "viens zars naudas koka nokalta"...-tas mans jaunais izteiciens :-D Es nupat uzzinaju ,ka varesu stradat vairak-pelnit vairak!!!Man tads prieks!!! (l)
Es varu sakt no sakuma,ja vajag izkepuroties-tiesam nolaisties, un sakt visu no gala!Noteikti nav viegli-pacietiba un ta sajuta,ka varesu to savu gleznu uzgleznot -to iecereto,lielo muza darbu!!!Redzu jau krasas,formatu....!!! (l)

Emmanuelle - viņš ir cilvēks par kuru es visvairāk lepojos :-)

Tieva aisse-man tagad ta interese,kas vins ir?! (l) (l) (l) Aktieris?Arsts?

radio tehniķis, patriots
te biki par viņu ir

http://vip.latnet.lv/lpra/anglji.htm

un te ar
http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaunakaja_numura/vesture/?doc=37301

aisse-paldies! :-)

nu viņš ir ar īsāko uzvārdu :-) bet nav par ko :-) tas ir manos gēnos mantots.. :-) un ar to lepojos :-)

Man pastāvīgi ir kāds mērķis - tas ir mans dzinulis,tiklīdz viens piepildīts nākamais jau top plānā,,nu neprotu apstāties un gaidīt debesmannu,,brīžam tas ir pašai pret sevi nežēlīgi,gadās ķibeles,nobīdes utt,bet es nepadodos. Jā un daudzi brīnās par to kā es vispār ko tādu dabūju gatavu :-D

ja runāt par mani, tad nezinu, vai daudz sasniedzu..... (un man kā tai meitenei krogā ir 28 gadi).

Kas man ir - dzīvespieredze, darba pieredze, vēsturnieka izglītība (nevienam nevajadzīga :)), daudz visādu kursu, savs dzīovoklis (kuru nenopirku īsti pati :)).. kādam tas ir daudz, kādam - maz :)

Man ir trā, ka vienmēr ir par maz, un tāpēc tagad mans mērķis nevīs tiekties pēc miljona, bet drīzāk iemācīties 100 % novertēt to, kas man ir un ko dzīve man sniedz..

Par karjēru - gribās jau vairāk, bet saprotu, ka pati arī nevarētu sniegt savam darba dēvējam daudz - valodas, labi pārzinu 3, nevīs sēšus, kaut gan mēģināju mācīties vēl divas, kuras ātri aizmirstas, kad nelieto ikdienā :)) mani glābj tas, ka krievu un latviešu valodas man ir apmērām vienādā līmenī :)
Gribās mācīties vēl, bet žēl 3 gadus maģistratūrai, jo gribu studēt vadību, bet apzinos, ka LV katram trešam ir izglitība vadībā, vadītāju valsts :))

Tāpēc tagad nezinu, vai dzīties pakaļ karjerai, vai ari atstāt visu, kā ir....

Jo itr tā, ka nauda nenozīmē karjeru, pazīstu veikala vadītāju, kurš pelna 200 (mazpilsētā :)), un apkopēju, kura , strādājot dažādās vietās pelna ap 800 ls :) Tāpēc īpaši mūsdienās naudai un karjērai ne vienmēr būtu jāliek = zīme :)

Jūtos kā tā meitene no kroga šobrīd, jo pat nezinu, vai tas, kas man ir ir maz vai daudz :) Un vai vajag vairāk :)

Es savos meerkjos esmu ljoti nepastaaviiga, jo esmu ljoti spontaana. Driizaak taadi iislaiciigi viegli sasniedzamie meerkjiishi man ir. Viens meerkjis gan man ir - izgliitiiba tajaa jomaa, kas man patiik un interesee. Taa nu maacos shobriid savaa sapnju jomaa. Man vispaar ir paveicies, ka nav iisti jaapiepuulas, lai panaaktu ko es veelos, vieniigi pashai jaapiespiezh sevi ciiniities pret slinkumu, jo taa ir mana viena drausmiiga iipashiiba, kas man vienmeer piemitusi. Es vairaak gribu baudiit dziivi, nekaa nonstopaa sev spraust meerkjus. Tas nenoziimee, ka es netiecos nekur augstaak, vienkaarshi neiespringstu par to

Katru dzimšanas dienu domāju, mjā.. laiks iet uz priekšu, bet sasniegusi neko neesmu :-( . Varu teikt, ka man ir (varbūt bija - tas tik tā šodien, jo velk uz depresiju, sakarā ar darbu) mērķi tikt dzīvē uz priekšu, iegūt beidzot izglītību, utt.., bet mani visu laiku nepamet sajūta, ka esmu lauzusies nepareizajās durvīs un vilciens ir aizgājis. Pats trakākais ir tas, ka man vairs nav ne 22, ne 24, bet vēl joprojām neesmu atradusi savu vietu dzīvē un nezinu uz kuru pusi iet.
Pats svarīgākais, manuprāt, lai sasniegtu savus mērķus, ir tos skaidri apzināties, ticēt sev un saviem spēkiem un, galvenais, darīt. Laikam tāpēc arī nekas nav sanācis, ka nekad neesmu redzējusi skaidru vīziju par savu vietu dzīvē, līdz ar to tā darīšana arī vairs nav tik mērķtiecīga - un kas tad no tā galu galā var sanākt?

Lasot jūsu atbildes sāku domāt vai neesmu mazliet aizrāvusies ar to trako vēlmi pēc panākumiem un sasniegumiem, liekas, ka par nākotni vien domajot nevaru baudīt tagadni. Gandrīz visu laiku es plānoju nākošo dienu, nedēļu idejas darbus, izdevumus, ja vsp ir nauda, utt. Jūs man mazliet atgādinājāt, ka panākumi nav tikai akla mērķtiecība.


PS. Mani it kā pieņema. :)

Sastadu planu (galva parasti, ne uz papira) konkretajai "lietai", ko velos iegut un to pildu.

Labak velak, neka nekad! :D 22 ir loti maz! :)