Tā kā manā dzīvē ir notikušas dažādas pārmaiņas,labas un ne tik labas,viss ir licis uz dzīvi paskatīties citām acīm.Bet ne jau par to tieši ir šis stāstāmgabals.
Šī šoreiz nebūs problēma.Tas būs stāsts iz manas dzīves,un vēlos padalīties ar to.
Man ir bijuši pietiekami vīriešu,tik dažādi.. katrs ar savām ''utīm''..(Bet kuram tad tādu nav). Tātad..
Tā kā mani nesen pameta draugs,par attiecībām un randiņiem absolūti nedomājās.Pilnīgi nekādas vēlēšanās.. (t)
Dienā,kad mans ex atvadījās no manis,sēdēju pie vīna pudeles,ne asaru nenobirdinot, malkoju glāzi pa glāzei,saņemot sevi rokās.Bezmērķīgi spaidīju vecos labos draugiem.lv.Vēstule!Esmu patīkami pārsteigta,jo tas ir neviens cits kā mans senais virtuālais draugs.Kurš pēdējos gadus pa retam man atsūta kādu pozitīvu vēstuli,uzlabo garastāvokli:)
Pirms aptuveni 5 gadiem viņš ļoti vēlējās mani satikt,bet man toreiz bija tik ļoti bail,viņš - mans vīrieša ideāls pēc izskata,humora izjūta,dzīves uztvere.. Mēs stundām varējām čatot skaipā,viens otram dienu padarot saulaināku:)
Biju tak nolēmusi netikties ne ar vienu.. šoreiz saņēmos un izdarīju izņēmumu.Rezultāts-manas dzīves skaistākais pirmais randiņš visās tā izpausmēs.Nekad es nebiju jutusies tik ērti,nekad tik laimīga,nekad tik samīļota..likās tas viss notiek pavisam citā līmenī.Man pazuda laiks kopā esot ar viņu.Viņa skatiens,kad viņš paslepus vēroja mani,tik ciešs,lika sirdij ietrīsēties..jo nekad neviens mani tā nebija vērojis..viņš apskāva mani un teica,ka jūtās tā, it kā mēs būtu pazīstami jau mūžību..
Bet,lai kā es vēlētos,es ar viņu nevaru bieži pabūt kopā,jo viņš ietur distanci,jo cik noprotu nevēlas attiecības.Es nodomāju sasodīts!Beidzot satieku vīrieti,ar kuru jūtos kā septītajās debesīs,paskatoties uz viņu-redzu sevi..bet es nevaru neko tur padarīt.Es nerakstu viņam kaut ko mīļu,lai kā es to gribētu,jo zinu,ka tā labāk nevajag un viņš arī to nedara.Viņš nav gatavs mani ielaist savā pasaulē..jo pēc neveiksmīgām attiecībām vēlas kādu laiku būt viens.Un es nekad nezinu,kad būs mūsu nākamā tikšanās reize,kad aiz muguras mums aizveras durvis un piederēsim viens otram līdz pašai pilnībai.
Un šajā gadījumā es nezinu ko man gaidīt,tāpēc to vairs nedaru.Vienkārši dzīvoju,izbaudu dzīvi,un iemācu sevi neilgoties pēc viņa,nepadarīt vīrieti par savas dzīves vienīgo jēgu dēļ kā dzīvot..
Viņš man ir kaut kas skaists,nepiepildāms(varbūt)..kāds,kas dāvājis neaizmirstamus mirkļus..sajūtas līdz pēdējai niansītei..kāds,ko vienmēr vērts paturēt savā redzeslokā..katru reto tikšanās reizi izmantojot līdz pēdējam..Visus šos 5 gadus viņš domās bija stāvējis pāri visiem,es beidzot ļāvos.. bet tagad viņš ir tas,kas neļaujas..
Un tam visam noteikti ir sava nozīme manā dzīvē,kādēļ tomēr satikāmies.. kaut vai ceļš tālāk iespējams nebūs kopējs.. es ar smaidu atceros šos pāris randiņus.. tik burvīgi burvīgus :-) mmm..
Un man atliek tikai cerēt,ka varbūt notiks brīnums un kādu dienu šis cilvēks uz mani paskatīsies savādāk.. ;-)
Es vienmēr gribētu atvērt no rīta acis un saņemt kārtējo skūpstu uz mana mazā pleciņa.. atvērt acis un redzēt ka viņš ir blakus. Viņš!
285
