Pašreizējo darbu (īslaicīgu), ko daru, daru tikai naudas dēļ (nav liela, bet ir sava). Kad varēja pieteikties domāju, forši, šitais neforšais laiks ārā, tāpat mājās nav ko darīt, un naudu nopelnīšu. Bet, viss ir savādāk. Mani pat īsti tā nauda netur šeit vairs, bija doma visu pamest, bet ierunājās sirdsapziņa (kas ir mana ienaidniece darba jautājumos).
Bet vispār, nav tik liela tā darba pieredze. Kad strādāju veikalā, kur bija niecīga alga, vienalga gāju ar prieku, jo man tas patika, pēc tam mana patikšana pret darbu, kurā saņēmu niecīgu algu vainagojās ar atmaksu, jo es tiku arī par pārdevēju citur, bet ar daudz labāku samaksu. :)
Es ceru, ka dzīve mani atalgos arī par šo darbu, jo pukstu jau mājās tikai, kad strādāju, tad tā, lai cilvēki neizjūt manu nepatiku! :)