Attiecības ar sevi

Cik pazīstami tas viss izklausās, liekas, ka lasu par sevi. :) Es tam izgāju cauri, un tagad ar pārliecību varu teikt, ka esmu viena (nosacīti viena, bet tas ir cits stāsts) un man patīk tā, kā ir.
Varu padalīties ar savu pieredzi. :) Manuprāt, ir jāsāk ar to, ka ir ar prātu jāsaprot, ka šis laiks, kad Tu esi brīva no jebkādām attiecībām, ir unikāls! Tā ir ļoti relatīva vērtība, kurai piemītot tev ir tās ekskluzīvās tiesības rēķināties tikai un vienīgi ar sevi. Nekāda uztraukuma par rītdienu, nekādu rūpju par citiem, esi tikai tu.
Šīs tēmas sakarā ir tāda lieta kā pašpietiekamība. Neuzdrošinos apgalvot, ka esmu eksperts, bet pamazām sāku saprast šī vārda nozīmi. Loģika ir ļoti vienkārša - lai tu būtu interesanta kādam citam, tev jākļūst interesantai pašai sev. Daudzas meitenes pieļauj milzīgu kļūdu, kļūstot atkarīgas no savām attiecībām ar draugu. Gan jau pati esi redzējusi tos variantus, kad meitene pusim ir pielipusi kā dadzis, ne viņai ir kādas intereses vai aizraušanās, nekā. Un tad, kad tas viss vienā jaukā dienā sabrūk (tikai loģiski), viņa attopas melnā tunelī be cerībām jebkad saskatīt dienas gaismu, jo viņa taču bija pilnībā atkarīga no šīm attiecībām. Nekad nepieļauj to savā dzīvē.
Atrodi sev kādu hobiju, nopietni! Vēlams saistītu ar fiziskām aktivitātēm, kur automātiski ir kaut kādas kopīgas sanākšanas, tusiņi, starp citu arī ļoti feini cilvēki utt. Iegūsi jaunus draugus un paziņas, nevajag koncentrēties tikai uz vīrieša piesaistīšanu. Arī labas draudzenes ir vērtība. Tātad - atrodi sev nodarbošanos brīvajam laikam, daudz lasi, interesējies par to, kas notiek Latvijā un vispār pasaulē. Ar izglītotu cilvēku jebkurā gadījumā būs interesantāk sarunāties. Sāc izkopt sevi, atrodi savu stilu, pačeko kādas idejas internetā un dodies pie šuvējas, ja vēlies kaut ko oriģinālu. Pie tam - viss tas, ko es te iesaku, nebūt neprasa astronomiskas summas. Pieļauju, ka daļu tavas ikdienas aizņem arī mācības un darbs. Arī tur centies parādīt sevi no labākās puses. Tas viennozīmīgi atmaksāsies.
Un pats galvenais, bet to jau tu pati ļoti labi saproti, nekoncentrējies uz attiecībām un nākamā vīra meklēšanu. Cilvēki to uzreiz jūt. Vienojies ar sevi, ka tu vienkārši vēlies padarīt savu ikdienu piepildītāku un krāsaināku. Un neaizmirsti, ka šim laikam, kad tu esi viena, vari nākt un iet, kad gribi, neatskaitīties un vispār neparko neuztraukties, ir tendence ļoti strauji aprauties negaidītākajā brīdī. ;) Attiecības ir forša lieta, bet, līdzko tu "paraksties" sākt dzīvot kopā ar kādu, tu momentāli būsi spiesta pieņemt tādas lietas kā piekāpšanos, rēķināšanos ar vēl kādu utt. Tam nav ne vainas, bet no tā laika un tām iespējām, kas tev ir dotas tagad, tu būsi atvadījusies uz mūžu.
Uj, traki gari sanāca, bet man ļoti gribējās uzrakstīt savas domas šajā jautājumā, jo pati to visu esmu piedzīvojusi. :)
Lai izdodas! ;-)

man vēl patika diskusija ideāla,bet viena.

man liekas,ka meitenei ir jābūt pašpietiekamai, jāstrādā ar sevi,jāatrod sev hobiji :-)
vīrieši jau uzrodas tad,kad tos vismazāk gaida,jo vairāk mēs ieciklējamies uz kaut kā meklēšanu,jo mazāk atrodam, viss notiek tā,kā tam ir jānotiek :-)

ir tā,ka ļoti gribas kādu,kam sniegt mīļumu un par ko rūpēties, bet agri vai vēlu tas pienāks un būs :-)
galvenais jau sākumā mīlēt sevi, vai nu pieņemt savus trūkumus vai apzināt tos un cīnīties ar tiem,tas ir katras pašas ziņā.
tāpēc jau saka,mīli sevi un,tad citi Tevi mīlēs (l)
jo cilvēks,kurš sevi mīl ir starojošs,smaidīgs un pozitīvs un ar tādu ir patīkami komunicēt (l)

es arī esmu no tām,kam nepatīk vientulība un negribas būt vienai, un man visas manas attiecības un mani vīrieši ir "atnākuši" kad es to vismazāk gaidīju ;-)

Ah, jau kurā diskusija, kad man prieks lasīt high flyer izteikto viedokli. :-)

Par mani - nu laikam esmu līdzīgā fāzē kā tu, Nicco. Bet es esmu sapratusi, ka nedrīkstu sevi noskaņot uz mērķi - par katru cenu būt laimīgai un smaidīgai, un ar perfektu dzīvi, tā tikai var uzdzīt sev vairāk izmisumu, jo pilnībā laimīgs neviens nekad nebūs - ne attiecībās, ne bez tām. Es drīzāk vienkārši sev saku, ka jābūt stiprai, kad ir grūti un atceros tos brīžus, kad man likās, ka vairs sliktāk nav iespējams, taču viss bieži pat ļoti veiksmīgi nokārtojās. Un daaauudz vairāk esmu egoiste. Ne tikai attiecībās ar vīriešu dzimumu, bet ar jebkuru cilvēku - es vienkārši dzīvoju vairāk sev, jo jāsaprot, ka katrs cilvēks no mums kādā brīdī var aiziet (un tā arī realitātē tas notiks), taču pašas sev mēs būsim vienmēr.

Runājot tieši par pašvērtējumu un mīlestību pret sevi - ikreiz, kad es iekšēji sāki domāt - "diezvai es viņam patikšu" vai arī, skatoties uz kādu baigi foršo meiteni "zēl, ka es tāda neesmu", es sev pasaku STOP! Tāda domāšana man vienkārši NAV IZDEVĪGA. Lai es kādam patiktu, man ir jānotic, ka es esmu vienkārši super, interesanta, mīļa un skaista, jādomā, ka nevis man paveiksies, kad kādu atradīšu, bet, ka paveiksies tam, kas MANI atradīs. Negatīvas domas par sevi NEPALĪDZ nekādā gadījumā. Tādēļ ir jāmāk nospiest to stop podziņu galvā :)

Es parakstot zem katra high-flyer vārda. Kaut kādā ziņā vēlos, kaut varētu būt viena, kaut gan šobrīd esmu ilglaicīgās attiecībās, kurās it kā viss ir kārtībā, bet man pietrūkst atelpas un laika pašai ar sevi. Pirms attiecību uzsākšanas vienmēr biju bijusi viena un man bija dziļas pretrunas iekšā sevī, vai man vispār vajag attiecībās, bija šaubas, ka spēšu dalīties, rēķināties ar otru utt. Izrādījās, ka protu un varu. Bet reizēm atceros laiku pirms attiecībām ar prieku.
Man gribētos būt vienai un baudīt dzīvi, iesaistīties visādās afērās un izbaudīt dzīvi uz pilnu klapi, bet man bail, ka es ātri vien apdedzinātos, jo man bija tendence ātri iemīlēties kādā un gaidīt zvaigznes no debesīm... Sadomāties jau nez cik tālu, kamēr man vajadzēja vienkārši ļauties kaislei un mirklim.

berry rakstītais laikam balstās uz the secret aprakstīto,pozitīvā domāšana :-)

Uz ideālu netiecos, bet izdzīt no sevis nedrošību un tādu kā sevis žēlošanu gan. Man ir tāds niķis, kad uznāk posmi,kad čīkstu, pīkstu un bubinu. Nepatīk man tas. Gribu atradināties no tā un vienmēr priecāties, doties visur ar pārliecību par sevi, par to,ka viss izdosies, nevis ar "Aiiiijjj, man taču nekas nesanāks, es nevaru. Nē, tas nav priekš manis."

Diemžēl esmu no tām, kura atdeva sevi visu attiecībām. Civēks, ar kuru biju kopā, man ļoti nodarīja pāri. Laikam visspēcīgākais sitiens bija tas,ka mani sāpināja cilvēks, kuram atdevu visu sevi. Jā, un vija diena pēc šķiršanās, kad es sapratu, ka visa mana dzīve bija griezusies ap to vīrieti, biju ziedojusi visu viņam, bet pēc šķiršanās nezināju kur likties, ko darīt. Es pat nesapratu, pa kuru laiku mans spēcīgais ES bija pazudis un ļāvis sev darīt pār, pieļaujot, ka mana pasaulīte griežās ap vienu vienīgu cilvēku. Sajutos viena un pamesta, jo no visa pārējā biju norobežojusies.
Protams, ka vairs šādu situāciju negribu pieļaut, tādēļ saku,ka pašlai attiecības nav man vajadzīgas. Nu lūk, vēlos ar sevi tik galā, lai šoruden, uzsākot studijas Rīgā, būtu gatava veidot attiecības ar jauniem cilvēkiem, iegūt kādu draudzeni, doties pretī jaunajam ar optimismu un pašpārliecinātību, bet savu pelēcību un nedrošību...to atstāt dzimtajā pilsētā, kādā tumšā istabas stūrī.

Nu, došanās uz Rīgu no laukiem tev noteikti palīdzēs - tas ir pēc pieredzes. ;-) īpaši, ja kopmītnēs dzīvosi. Jauni draugi, jauni paziņas, vienkārši jauni cilvēki apkārt+daudz lielāks apvārsnis - skatījums uz pasauli paplašināsies. Es ticu, ka arī tu ieraudzīsi, ka tas cilvēks patiesībā salīdzinājumā ar visu to, ko dzīve piedāvā, ir lielā mērā niecība. :-)

Ar ko lai sāk? Varbūt ar to, ka nav vienas receptes visām, nav vienas konkrētas dienas, kad atradīsi sevi, un tad, kad tas notiks (arī ne viss uzreiz), nebūs tā, ka turpmāk varēsi gulēt uz lauriem - tas ir nepārtraukts process.

Man šķiet, ka visa sāls slēpjas tajā, kā likt savai iekšējai būtībai pieņemt sevi, no visas sirds, tik patiesi, tik nesatricināmi, ka jebkurā brīdī Tu spēj justies laimīga :-) Diez vai prātam ir kāda izšķiroša nozīme, protams, var sevi piespiest domāt pozitīvi, bet tam nav jēgas, ja patiesībā iekšēji jūties sagrauta, Tu tikai apmāni sevi uz kādu brīdi, un atgriešanās realitātē ir smaga.

Pašlaik aizmirsti visas domas par "gribu būt komunikablāka, pārliecinātāka par sevi utt.", visu, kas ir tendēts uz citiem cilvēkiem. Sāc ar sevi ... Atrodi savus iedvesmas avotus (lūk, tas ir īsts pārbaudījums, iespējams, viss sākas tieši šeit), atrodi īstus hobijus, nevis tos, kurus Tev iesaka citi, bet tālākais jau ir katra individuālais ceļš. Kā es gribētu palīdzēt kaut kā vairāk ...

Es sevi atradu mākslās un veselīgā dzīvesveidā. Cik vienkārši, vai ne? Bet, jo vairāk es gūstu sevī šo apmierinātību, jo vairāk es gribu pasaulei atdarīt ar labu :-)

Ka tik nav tā, ka tieši lielpilsētās cilvēkam ir visvieglāk sevi pazaudēt, to ritms Tevi dzen nenormālā ātrumā pa dažādiem ceļiem uz nekurieni, neļaujot pat atvilkt elpu, atgūt emocijas, spēkus, aptvert kopainu, kas notiek.

Lielpilsētu dzīve noteikti paplašina redzesloku un to vajag izmantot, taču atgriešanās pie sevis notiek klusumā un vienatnē, kur neviens nespēj Tevi iztraucēt.

Man tiešām ļoti palīdz un iedvesmo katrs jūsu viedoklis, ieteikums, pamācība. Tiešām. Par to arī liels paldies (l)

1. seit izteikti ir jutams pavasaris, kaķu laiks :-D
2. milas sievietes, nu parstajiet tik izmisigui un nozelojami alkt. tas pricis ar visu savu lielo pinci tapat kadreiz atnaks. un bus labs kniebiens.
ta ka centies neizskatities tik izsalkusi...varbut pat pieejama.

p.s uz randiniem neeite katru dienu.

Ar pavasari tam nav nekāda sakara, pagaidām. Šādas emocijas manī bija uzkrājušās jau labu laiku iepriekš. :-)

agucīti, viegli teikt, kad pašai puisis pie sāniem? ;) un nejau kniebienā tā sāls! :D

Mans viedoklis - attiecības ar sevi ir tieši tikpat svarīgas un nopietnas kā attiecības ar citiem. Ja tās nav kārtībā ar sevi-ar citiem izveidot arī nesanāks.
Un nav vienas metodes visiem. Jo mūsu pieredze veido mūs, līdz ar to-saknes (iemesli) problēmai, katrai būs savi. Ir jāatrod ceļš uz savu pasauli, un tam lieliski noder sevis sakārtošana ar dažādām teripjām kaut vai. Un, nē, arī psihologu es par briesmoni neuzskatu. Ja tas viss ir paša labā - uzdrošināties pat nav īstais vārds. Pat nodarbes, kas it kā ir primitīvas, galvenais, lai tas ir laiks tikai Sev, savu domu sakārtošanai (es, piemēram dievinu sēņot, runišānties pa dārzu, ogot-vislabākā laika pavadīšnai vienatnē).
Tavs aprakstītais "mīkstums" attiecībās gan ir ļoti daudzu cilvēku problēma, un vieglāk ir atrast tos, kam tāds ir nekā nav. Bet, manuprāt, ir arī otrs grāvis-sevis pozicionēšana tikai attiecībās ar sevi. Zelta vidusceļš te jāmēklē. Bet jāsāk, kā jau minēju, ar attiecību ar sevi sakārtošanu. Un galvenā ir īstena vēlme sakārtot savu dzīvi.

Paldies par jūsu viedokļiem ;-) :-)

Man loti patika viedokli,kaut es neesmu viena,bet biezi sava tagadeja dzive tada jutos!Esmu sapratusi vienu lielu lietu-jamegina nesalidzinat sevi ar citam.Kadreiz loti gruti sadzivot ar domu,ka kada draudzene ir tikusi uz prieksu atrak...apprecejusies,berni ,karjera uttLiekas,ka tev nekas nenotiek,bet ta nav-tici! :-) Katram cilvekam vienkarsi tas notiek savadak-cita tempa! |-)

Ne pa temu, bet Emmanuelle, es vakar vnk zinaju,ka Tu esi Misterija! Viegli "atkost" Tevi :D

Kaki-es centos,bet es nespeju iejusties neviena cita varda!Man liekas ,ka mani driz ari majas sauks par Emmanuelli :-D !Tas ir cilveks ,no kura macos katru dienu-no Emmanuelles! :-)

Nevajag mainit! Sis ir labakais. :)