Pateicu gandrīz tieši pirms paša procesa skaidriem vārdiem. Viņš vēl pāris reizes pārprasīja, neticēja, uzdeva jautājumus.. un tad (l) . Pēc tam vēl pārprasīja, jo neticēja. :D :D Un tā mēģināja visādos veidos pieķert mani, ka ''esmu samelojusi''. Nu nekas, beigās noticēja. Pēc gada- prasīja, kas man pirmais bijis un kā viss noticis. :D Pastāstīju- atkal šaubīgām acīm skatījās. Un nemaz neatcerējās, ko bija teicis tad, kā reaģējis.. :D
Tā kā nezinu, vai liela jēga to teikt vispār. Nu brīdī, kad veča smadzenes vairs nedarbojas, bet darbojas apakšējais aparāts- nav jēgas runāt vairs. :D Tad visa uzmanība ir virzīta citās vietās.
Ja gribi to teikt viņam, tad saki! Bet ne tieši pirms procesa. :D :D