Fobijas. :p

laikam tādas īstas fobijas nav.

nepatīkami ir iet jūrās peldēt, ja redzu sev zem kājām krabjus, tad gan paliek nedaudz baisi :D

Man nav paniskas bailes no augstuma,bet nu taapat kkaa jociigi paliek:/ man drausmiigi bail no chuuskaam:(brr

Nezinu, vai tā ir fobija, bet man ir nenormāli bail no tārpiem, no čūskām ne tik daudz. Kad redzu pa tv, tad obligāti jāuzkāpj visaugstākajā vietā un jāpierauj kājas, rokas sev klāt.:D Ja redzu kkādā žurnālā, nevaru pieskarties tai lapai.:D

Es vnk paniski baidos, kad mani satin segā un nevaru pakustinat rokas, tad man ir pasaules gals. :-D
Nepatīk būt šaurās telpās.

Hirro- Tu pusdzīvi palaid garām :D viņi taču tik forši. (l)
Laukos speciāli paņēmu skapini un gāju rakst tārpus, lai barotu vistas + makšķerēšanai. mm. foršie bērnības laiki..

Līdz šim biju uzskatījusi, ka man fobiju nav, nu vienīgi no ļauniem cilvēkiem tumšās ielās.
BET, pēdējā laikā sāk likties, ka baidos no pelēm - telpās, arī jau tādām, kas nositušās slazdā. Vakar birojā viena bija kkā iemukusi un nositusies. Es pat paspiedzu :D

man šķiet ka man nav nekādu fobiju... bet ir izteiktas bailes no augstuma, kuras vienmēr cenšos pārvarēt! kā arī dikti nepatīk zirnekļi, pat varētu teikt ka baidos :-D un kopš ugunsgrēka man ir ļoti bail atrasties mājas liftā, vairs ar liftu tur nebraucu, bet citos liftos nekādu problēmu! :-)

man nepatīk čūskas,zirnekļi,peles..
bailes no nezināmā,man ir bail nomirt,jo es nezinu,kas tad ar mani notiks un kur es palikšu..

nepatīk augstums.bet skatu tornī uzkāpt varu..

bail no tumsas,nepatīk iet vienai pa ielu..
bail no visādiem maniakiem utml..

Fobiju nav, bet šausmīgi nepatīk tarakāni! :D :D

augstuma fobija man ir pārvarama, bet nu čūskas :-D histērija garantēta :-D

Baidos no tumsas, bet neuzskatu to par fobiju.

man arī no augstuma mazliet bailīgi, bet Līgatnes skatu tornī un vēl šur tur esmu uzkāpusi.lai to izdarītu - ir pamatīgi jāsaņemas, bet tas nav kā fobija. daļēji man tās bailes izpaužas tā, ka bail, ka kaut kas neizkrīt no rokām un nenokrīt lejā :D

man ir divas fobijas - bail no augstuma, nezinu, kas taa par fobiju :D bet tieshi tas pats, kaa tu pati aprakstiiji. un otra man ir klaustrafobija - vnk paniskas bailes no ljoti shauraam telpaam un apstaakljiem, ja man piemeeram uzliek segu uz galvas, man iestajas panika, ka pat rokas saak triiceet un tad par sevi neatbildu. Agrak, kad maneejais to visu nezinaja, mums bija lieli striidi, jo vinjam likaas, ka es teeloju, bet kad ieraudziiha, ka man aizveeraas ciet, tad saprata, ka tas tomer nekads joks nebija. Taapat arii bija man gadijums, kad braucu sabiedriskajaa paarpildiitaa un es biju saspiesta starp cilveekiem, man tieshi tas pats bija, aizveeraas ciet, saaku nervozet stipri un saaka truukt elpas.

man ir tiešām FOBIJA no ārstiem. kādreiz bija ļooooti bail no zobārsta, bet tagad pat patīk, bet NENORMĀLI bail no asins analīzēm utt. Tā nav mana kaprīze, man ārste pateica, ka man tas tiešām ir fobijas līmenī. Man ne reizi mūžā vēl nav ņemtas asinis no vēnas, nesen vajadzēja to darīt, es nenormāli, nenormāli raudāju, tiešām sākās jau histērija, bija jādzer kaut kādas recepšu zāles fobijām utt. Trīs stundas tupēju slimnīcā un analīzes tā arī man nepaņēma, jo es tiešām nevarēju! Draugs par mani smejas, bet, principā, tā pati reakcija ir arī tad, ja asinis jāņem no pirksta! Pašai tas riebjas, bet mums ģimenē tas laikam gēnos- visām ģimenes sievietēm šādi!

man nav, ik pa laikam uznāk fobija novecot (nezinu, kā saucas), bet tas tā viļņveidīgi, nav tā, ka visu laiku par to domāju :-)

es jau kopš bernības traki baidos no zirnekļiem :-/ ieraugot pat pašu mazāko, man sākas panika, ja būdama laukos kaut kur nejauši pieskaros zirnekļu tīklam ar roku vai kāju (teiksim, uz krūma), uzreiz sāku raudāt un skrienu uz māju :D
tāpat ka Hirro ar tārpiem - nevaru pieskarties pat žurnāla lapas, uz kuras attēlots zirneklis.

no augstuma. esmu mēģinājusi kāpt visādos augstajos torņos, pamestu rūpnīcu skursteņos utt. pirmoreiz uzkāpu - Ķekavas konservu skurstenī - netiku lejā. bail tik ļoti, ka ugunsdzēsēji jāsauc. beigās pasauca vienu vietējo čali, kurš atbrauca ar virvēm un karabīnēm, sašņorēja mani un bezmazvai nonesa lejā. kopš tā laika torņos nevaru par 2. stāva augstumā uzkāpt, jo zinu, ka lejā ne pa kam netikšu.
vēl paniska fobija ir no ērcēm. tā kā neesmu potējusies, vēl jo vairāk. un kartu vasaru es dabūju vismaz kādas 3 vai 4. nevienam citam neļauju izraut, jo liekas, ka neviens cits pareizi nemācēs. pēc tam man sametas uztraukuma pumpas, temperatūra un kādas 2 naktis vēl murgi rādās.
vēl viena fobija, bet ne tik izteikta - šauras telpas. ja to vietu labi zinu, tad nekas, piemēram mājas liftā jūtos ļoti labi, bet tādā pašā liftā, kādā mājā, kur neesmu bijusi, iestāsies panika. lidmašīnu tualetēs arī un pagrabos arī.

Miiluuliite - es bērnībā arī krāmējos ar tārpiem, līdz man viens it kā iekoda. :D Laikam tur sākās arī manas bailes no viņiem. :D

Mana fobija ir bites un vientulība. :-)
Kopš bērnībā izlasīju grāmatu "Palle viens pats pasaulē", tā man bieži vien ir sapņi, kur es esmu viena pati un man bail no tā, ka tā reiz varētu būt. Un ja es arī reāli palieku viena pati tagad, tad man nāk depresija virsū. :-) Ilgi nevar atstāt mani vienu... :-D

man ir fōbija no ērcēm.. kad es ieraugu ērci - man sākas panikas lēkme... (s)