Kad atkal nav viss kā vajag.

Vienu opi,ko nekad nebiju redzējusi zaudēju 2006 gadā, biški pazaudāju, bet viss, jo nekad nebiju redzējusi.
Otrs opis (vismīļakais un vienīgais) mocījās 18 mēnešus (vēzis + citas problēmas) viņam bija tik daudz ķīmijterapijas. Ikreiz kad viņu ieraudzīju viņš bija citādāks. Līdz beigās arī viņš aizgāja. Šo mēnešu laikā es zināju,ka tas brīdis būs. Un biju jau samierinājusies, jo redzēju,kā viņam sāp un kā viņš cieš. Omai tie bija vistrakākie mēneši, viņa pavadīja slimnīcā ikdienu un nakti pie opa :(

:-(

KAtram ir savs liktenis, un varbūt tur augšā viņam būs labāk :)

No loģikas puses saprotu,bet nespēju to sagremot.

zinu kā tas ir...man arī vecvecāki bijuši ļoooti mīļi,jo mani audzināja kad biju maza un ir devuši ļoti daudz ko labu un skaistu man dzīvē.kad vectēvs aizgāja biju maza..un labi ka tā..tad tās sāpes tā nejūtās kā tad,kad man pirms gada aizgāja omīte,kas vienmēr visus manus 20 mūža gadus ir bijusi kā stipra,gudra aizmugure. (l) ir grūti un ir jāiztur...vienīgi laiks dziedē..un izraudoties vienmēr paliek labāk... :-)
turies!esi stipra! :-) atceries,ka pēc melnās trīpas vienmēr nāk baltā,lai ar kā kādreiz negribētos ticēt! ;-)

tas ir vairāk kā normāli, ka tu tā reaģē. tas ir viens no tev tuvākajiem cilvēkiem.
man ir līdzīgi ar vecmammas māsu, kura šobrīd pie mums dzīvo un ir ļoti slima. lai gan mēs neesam tuvas, man tāpat ir grūti noskatīties uz to, kā viņai šobrīd ir dzīvot, cik smagi. arī asaras birst par to aizdomājoties.
turies, visi ar laiku aiziet, bet jāpriecājas, ak tavs opis tik ilgi ir varējis būt ar tevi.