Kad sāku studēt, pirmajā kursā pirms vismaz 4triem gadiem bija kāds stāsts par puisi, kurš vnk bija pamanijis mani skolas gaitenī, un tā pienāca smieklīgs satikšanās brīdis ,kad mēs iepazināmies.
Tajā laikā es šķīros ar savu "lielo mīlestību, pirmo puisi utt", bet manu uzmanību centās iekarot šis VIŅŠ.
Mēs gajām kopā uz veikalu, gājām ārā, pastaigājāmies, smējamies, utt, tā pusgadu viņš centās iekarot manu uzmanību.
Mēs neskūpstijāmies, neapskāvamies, ieturējām istanci, kaut zinu, ka viņš to vēlējās, bet es nē.
Līdz puisis atzinās man jūtās, bet tad paziņoja, ka nespēj vairs to izturēt un gaidīt.
Un tā mēs pārtraucām kontaktēties. Tajā mirklī es domāju, ka tā ir pareizāk.Ja reiz es nejūtu to ko jūt viņš.
Viņš pazuda no manas dzīves, es viņu aizmirsu, satikos ar citiem lieliskiem puišiem aizmirsu savu pirmo "mīlestību".
Beigas.
Un tad sākās- Pagāja gads, un sāka notik sakritības, es viņu aizvien biežāk sāku pamanīt uz ielas,kādā pasākumā, visu 4 gadu laikā, es viņu satiku vairakas reizes dažādākās vietās, jeb vnk redzēju.
Kaut arī mēs nedzīvojam vienā pilsētā. Ta bija Rīga.
Un te pēkšņi, viņš apsveic mani Dzimšanas dienā, tad ziemassvētkos..
Ir pagajusi 4 gadi.
Vārds pa vārdam vēstulēs, līdz sākām pārcilāt pagātni, un atklājās, ka daudz kas tika pārprasts,un viņš man zvana..
Es paceļu.
Klusums.
Tikai vārdi- Es uzmanīgi Tevī klausos.
Un mēs klusējam,daži vārdi no manas puses, bet viņš, šķiet, nespēj izspļaut ne vārda..
Kapēc?
Dzirdot viņa balsi, man palika dīvaini, es sajutu ko tādu, kas man lika just, ka viss tas bijis tikai vakar.
(t)
Sirdī tā ,ka šķiet, ka visus šos gadus manī sēdējis kas tāds, ko sākumā es nebiju jutusi.
Mēs turpinam apmainīties ar sms, kgan nesaprotam kapēc to daram, ja reiz jau esam vismaz 90 km viens no otra.
Un atkārtošos, pagājusi 4gadi..
Jūsu viedoklis par šo situāciju, labprāt uzklausīšu, pieredzi ieteikumus un varbūt nosodijumus.
Pārdomu diena.
345
