Vīrieša bērns

man gan nav bijusi tāda pieredze, tāpēc varētu runāt tikai "kā būtu, ja būtu" variantā!

taču man ir bijis puisis, kurš bērnu "uztaisījis", bet neliekas par viņu ne zinis!! nu lūk, no šī puiša pēc iespējas ātrāk centos tikt vaļā! jo tas man ir nepieņemami..

Protams,pozitīvi,ka šis cilvēks nebūtu savu bērnu pametis un tomēr rūpētos par viņu utt.
Man pieredzes tādas nav,taču...es domāju,ka līdz galam nespētu pieņemt.Neienīstu bērnu,taču...nespētu līdz galam pieņemt situāciju.Visa tā saistība ar bijušo sievieti un tas,ka viņa varētu izmantot bērnu un jebkurā brīdī uzrasties mūsu dzīvē,pieprasīt vietu,laiku(visur kā attaisnojumu liekot bērnu un bērnam jau tēvs atteikt,saprotamu iemeslu dēļ,nevarētu)utt.Un tas viss novestu līdz plaisai attiecībās,mēs attālinātos un izšķirtos.

Nevarētu būt kopš ar vīrieti, kuram ir bērns. Pirmkārt, man bērni nepatīk. Otrkārt, nespētu samierināties, ka šādu īpašu notikumu ( kļūšanu par tēvu ) viņš jau ir piedzivojis ar kādu citu. Ja es paliktu stāvoklī, viņam tas būtu tikai nākošais.

bļin Polārpūce, bet bērns ir dzīvs cilvēks..nevis "ienīstams traucēklis"..nav ok tā domāt, ja nu pašai reiz gadās ar bērnu vienai palikt..nez vai tad tā domātu..

nepienemu. saskatu tur daudz problemas utt.

polarpuce vnk asak izteicas, bet ta ir tira taisniba.
pem, jus butu dikti laimigas, ka svetkos tavs draugs brauktu pie savas ex un vinu kopiga milestibas augla, bet tu varetu likties kur gribi, no visticamak berna mate tevi butu pataisijusi par raganu un launo tanti.
un ja nu tas berns ir nikigs, neaudzinats un vinam tu besi, neskatoties uz to, cik mila un laba esi, cik loti tev patik berni.
te vairak minusu neka+_

Vispār jau mēs visi esam dzīvi cilvēki, nevis netīkami traucēkļi, arī viņa bijusī, ko nu?

Barcelona - Runāju skarbi, jo zinu, ka nepieņemšu vīrieti ar bērnu un tas ari nav vajadzīgs. Pietiekoši daudz ir bezbērnu vīriešu. Manām attiecībām vīrieša bērns būtu traucēklis, tāpat kā saprastu, ja manu bērnu kāds neieredzētu ne acu galā.

Ir bijis, diezgan sarežgjīti - ne jau man, bet viņam pašam.

Ak dies, ja vēl padomā, ka viņam tas bērns būs visu mūžu :-D un finansiāli jāpalīdz (t) priekš kam tā upurēties??

Mans brālēns pirms laiciņā izšķīries.. ir bērns. Nu tā sanācis. Un gluži kā te meitenes daudzas raksta.. tiešām tas sagādā problēmas.
Tiklīdz parādās viņa dzīvē kāda sieviete, sākas pretenzijas.. nepatīk, ka jāpavada laiks ar bērnu, ka jārūpējas utt.
Nevar nosodīt cilvēku tāpēc, ka uzņemas atbildību par sev ļoti tuvu cilvēciņu.
Domāju, ka šādas pretenzijas liecina par egoismu un vēl dažām citām rakstura īpatnībām...

Un ja padomā vēl tālāk - ja vēl viņa pirmdzimtais ir dēls, veča gods un lepnums, bet tev vēlāk ir meita? (t)

Mazā draiskule, viņa bērns ir viņa atbildība par savu rīcību un sekām, kāpēc man būtu jāuzņemas papildus slogs uz sevi, ja es esmu domājusi līdzi ar galvu un pirmajam pretimnācējam nedzemdējusi pa bērnam (es, protams, te pārspīlēju, bet tomēr, bērnu nevar norakstīt uz nejaušībām)?
Un tā nav īsti nosodīšana, vienkārši secinājums, ka ar tādiem dažām nebūs pa ceļam, viss. Lai viņš meklē tālāk.

Interesanti ,ka tagad iedomajos ,ka man patika ,ka virs stastija par savu delu-ka audzinajis pec sievas naves uttVispar tie viriesi ,kuri loti rupejas par saviem berniem ir tiesam loti pozitivi manas acis.Es loti saprotu ,ka dels vinam vienmer bus loti svarigs-tas ir loti normali! |-)

Hmm.. bet ne vienmēr tie bērni rodas tik tāpēc, ka aizmirst uzvilkt prezervatīvu. Cilvēki precas.. domā ka gtas būs uz mūžu.. nodibina ģimeni, bet kaut kas nesanāk. Un tur neviens īsti nevar būt vainīvs (vai arī vainīgi ir visi).
Es vienk vēlējos parādīt kāda ir tā situācija no otrās puses.
Savā ziņā labāk tāds kategorisks nē cilvēkam ar ''bagāžu'' nekā veidot attiecības ar sakostiem zobiem :)

Vienas tādas attiecības man gandrīz izveidojās.Tomēr,sapratu,ka nespēšu ar to samierināties.Bērns nav vainīgs pie situācijas,taču,arī es neuzskatu,ka man vajadzētu pakārtot savu dzīvi svešam bērnam,kurš,kā pirmdzimtais,iespējams viņam vienmēr būs svarīgāks par bērnu,ko es viņam varētu dāvāt...
Tad jau labāk neveidoju attiecības ar tādu vīrieti,kam jau ir bērns un ļauju viņam atrast sievieti,kas būs mierā ar situāciju.

Cik esmu redzējusi dzīvē - sievietēm līdz 30/35 gadiem vīrieša bērns ir "problēma", bet ja sieviete pēc tā vecuma nav atradusi vēl sev vīrieti, tad jau arī bērns nav "problēma"!

Manas domas - ja tiešām lielisks vīrietis, tad bērnu arī var pieņemt. Un kas zin - varbūt, tas bērns ir šausmīgi foršs un laba pieredze, lai sagatavotos kopējiem!

Bet arī runājot par sievietēm - vientuļajām mātēm... Mans vīrs teica, ka nekad nespētu izvēlēties jau kādu ar bērnu!!!

Man liekas būtu dīvaini, ja vīrietim draudzene liktos svarīgāka par savu bērnu.. tiešām dīvaini..

Tāda sajūta, ka visiem pāriem ar bērniem draudzenes/sievas ir raganas!

Īsts vīrietis kaut bijušo noliks pie vietas (tā tam vismaz vajadzētu būt), ja viņa sāktu jaukties attiecībās, tajā izmantojot bērnu.

Un bērnam ir jāmāca, ka tā notiek, bet tāpēc vecāki mīlēs viņu vienalga. Ja tā dzīvē notiktu, tad nebūtu šo tekstu par to, ka iepriekšējā dūda stāsta bērnam, kāda es ragan utt.

Es laikam varētu pieņemt, bet es varētu nebūt objektīva, jo man pašai ir bērns, un es gribētu, lai arī mani pieņem!

Daži izskanējušie viedokļi ir ļoti skarbi - "Ienīstu bērnus", "Būs finansiāli jāatbalsta" utt.
Es arī ticu,ka ja mīl otru cilvēku ,tad var mīlēt arī viņa bērnu, jo varbūt tieši tādēļ viņš ir tāds,kāds ir.
Un runājot par vīrieša uzmanību pret bērnu - labāk priecāties par vīrieti, kurš rūpējas par savu bērnu un domā par viņu, nevis atstāj bijušajai, jo iespējams bijušās lomā varat iejusties arī jūs.