dienasgrāmata

reti,varbūt reizi mēnesī kaut kādu muļķīgu dzejoli uzrakstu,bet nu varbūt pēc 10 gadiem man būs interesanti :-)

Pusaudžu gados rakstīju DAUDZ, tiešām daudz. Par draugu pievilšanu, nelaimīgu mīlestību un citiem deprasņikiem. Man bija kādas 20 klades pierakstītas, ja ne vairāk, krāju viņas maisā, bet ar gadiem sāka palikt kauns un es beigās sadedzināju.
Tagad man ir viena klade, kur rakstu iedvesmas brīžos. Citreiz tās ir sāpes, citreiz pārlaimīgums, citreiz vienkārši bezpreģels :D

īstenībā žēl, ka es savas vecās klades sadedzināju, tagad droši vien būtu pārrēkusies :D

njā, man arī laikma tik pa retam kas sanāks rakstīt, jo nav jau tolka drukāt katru dienu, ja nekas interesants nenotiek manā ikdienā- ikdienas kašķi ar vīrieti, salīgšanas, darbs ar mazajiem, studijas. esmu iestrēgusi šajā murgā :-D

Man bija bērnībā, bet es izmetu tās klades ārā:D Tāpat tur bija galīgākās muļķības, negribētos, ka kāds mājinieks atrastu un sāktu to murgu lasīt.

Man ir gada plānotājs.Bet tā kā es to apkārt nestaipu,tad tā ir mana dienasgrāmata.Plus tur taisu kolāžas,kad sagribas un pierakstu lietas,kas jāatceras.
Rakstu visādas lietas.Man vairāk patīk gada beigās izšķirstīt un atcerēties,kas piedzīvots,redzēts,kur būts utt. :)

es nerakstu, jo.. es nespēju savas sajūtas izteikt uz papīra. nē, nevis nemāku, bet tieši nespēju, arī kādas sāpīgas lietas man ir vieglāk kādam izstāstīt, ne uzrakstīt. kaut kā dīvaini.

Plānotājus arī visus vecos izmetu ārā. Piebesīja, ka tā jau tik daudz mantu, tak jāsviež vien ir prom.

Es uz lapām rakstu. Dažreiz kādu veco lapu atrodu.. pārlasu.. pasmaidu.
Vairāk gan rakstu savas pārdomas, izjūtas... arī stāstu formā.

Nekad neesmu rakstījusi dienasgrāmatu. Vienīgais, kamēr biju citā valstī, rakstīju blogu - no sākuma regulāri,pēc tam reizi mēnesī, bet tas bija vairāk priekš savējiem, kas LV palikuši, lai nav jāstāsta n-tās reizes to, kā man iet. :-)

Tagad tāds periods dzīvē, ka ir ļoti liela vēlme kaut ko pierakstīt, bet negribas savas izjūtas savā veidā materializēt.
Tā padomāju, laikam, lai sakārtotu domas, būs vien jāpieraksta savas izjūtas uz papīra, to pēc tam sadedzināšu. :-/

es gan esmu rakstījusi vēstules, nu tādas atklātas un no sirds, varbūt to varētu uztvert kā sava veida "dienasgrāmatu". jāsaka gan, ka visas ar laiku ir tikušas saplēstas, jo emocijas norimst un ieslēdzas veselais saprāts, kas tādus tekstus liedz dot lasīt adresātam. :-D ja godīgi, tad man pašlaik žēl, ka es viņas esmu iznīcinājusi, gribētu pēc laika pārlasīt.

Kādreiz rakstīju. Man bija 2 dienasgrāmatas. Bet nesen tās abas sadedzināju. Pārāk intīmi, negribēju, lai kāds kādreiz to izlasa.

Es arī esmu daudz vēstuļu rakstījusi. Un devusi rokās arī... Ahh, atkal pagātne. :-D

vienīgā vēstule, ko esmu atdevusi, bija rakstīta mammai. tā kā es nevaru tiešos vārdos aci pret aci pateikt, ko man kāds nozīmē, tad vajadzēja uzrakstīt. :-)

rakstu gan, un rakstu kā vēstules kādam, tur gan daudz sajūtas un pārdomas, kuras interesē tikai mani :D

esmu liel meitene un macos no savam kludam.
reiz mana dienasgramata kads cilveks izlasija ko...sanaca tads baigais nesmukumins. ar to tad ari viss beidzas.

Es rakstu. Man patīk savas sajūtas izlikt rakstiski, vienmēr nēsāju līdzi somā, lai kāds nejauši neizlasa. :-D Pēc tam patīk atšķirt, palasīt notikumus, izjūtas; atcerēties, kas bijis svarīgs... Nerakstu katru dienu, tā - reizi divās-trīs nedēļās, piesēžos un rakstu kādu stundu vai vairāk!

kad bija 13 gadi iesaku rakstit un aatri izbeidzu jo maasas izlasiija...kopss taa laika neko privaatu nerakstu.

Man ir tāds kā blociņš, kur rakstu savus mīļākos grāmatu citātus, kā arī, kad emocijas vienkārši plūst pāri malām, vai labas vai sliktas, izrakstu tās arī tur. Tas gan notiek ļoti reti, bet notiek. Tur rakstu nedomājot, kustas tikai roka, un tad tur paliek daļa manas sirds. Pēc tam paliek daudz vieglāk. Ja tā ir problēma, varu pārlasīt, un pēc tam tas jau ir tāds kā skats no malas, kad pati sev varu dot padomus.

offtopic.
O, kur tad Salome? Cits niks?