Meitenes,
kā lai aiziet no neveselīgām attiecībām? Agrāk mīlēju līdz ārprātam, ļāvu kāpt uz galvas, melot, darīt pāri - visu piedevu. Zinu tikai, ka krāpis gan nav. Pienāca brīdis, kad vadzis lūza un aizgāju. Gribēja atpakaļ izmisīgi - solīja, ka labosies, ka viss būs labi, un es, joprojām mīlēdama, lai arī neticēju, aizgāju atpakaļ,tikos, biju kopā, centos saprast (!!!), kāpēc cilvēks tā rīkojas, kāpēc melo utt. Tikai vienam nepiekritu - dzīvot kopā, jo pa šo laiku jau esmu atradusi savu mitekli, arī tīri finansiāli nav tīri tik vienkārši atpakaļ pārvākties. Man gribas ticēt, ka viss vēl būs labi, man GRIBAS viņu, man viņa arī žēl! Jo sava smagā rakstura dēļ viņš ir vientuļš, , vēsas attiecības ar ģimeni. Tagad man tiek uzstādīts ultimāts - vai nu atkal pārvācos pie viņa(pietam, tā ir pat cita pilsēta..) vai arī viss cauri. Es mīlu viņu, joprojām, netieku sev pāri.. Un zinu, ka, ja aiziešu, man būs vieglāk, bet es nevaru pamest! Es pat gribu, lai viņš pamet mani - es zinu, es tikšu tam pāri, tik daudz saprāta vēl man ir, bet man par viņu bail! Un man žēl viņa! Es nezinu,ko es patiesībā gribu. Gribu, lai šķiramies, bet bez naida. Bet to no viņa prasīt nevaru. Tajā pašā laikā - cik godīgi ir man uzstādīt ultimātu, ja pats labi apzinās, ka var mani pavisam tādā veidā pazaudēt? Bet kā vainīgā tieku nostādīta es - ja nenākšu atpakaļ uz mūsu kopīgo māju (esmu gatava viņam visu atstāt, arī suni, neko negribu dalīt un pieprasīt..) tad ES esmu bezsirdīga, tā ir mana izvēle un es viņu nemīlu.. Bet es negribu atkal būt zem tupeles. Vienkārši - sāp.
807
