Rausīc, nē, biju gļēvule un neteicu, jo tajā laikā bijām kopā kādus 3 mēnešus un nokautrējos. Tikai pēc kādiem mēnešiem diviem, kad sanāca kaut kāda runāšana, pateicu, ka sajūta nebija patīkama un ka biju ļoti saskumusi. Šis kā vienmēr aizsvilās, nosēca, ka viņš neko nevarot darīt - tāds viņš ir un viss, neesot nekāds romantiķis, lai es nošaujot viņu, ja man nav labi, jo citādāks viņš nevar būt. :D Tagad man nāk smiekli to atceroties, bet atceros, kā toreiz sapsihojos!! Neārdījos, bet nolasīju sprediķi, ka tad, ja cilvēks ir tiešām svarīgs, viņa dēļ var papūlēties kaut to vienu lakstu nopirkt. Vai šoķeni par 70 santīmiem, ja ir bailes, ka man varētu būt kādas materiālas intereses. Tā arī palika. Tā ka šovakar laikam būs jāšauj viņš nost. :D