Dzīves jēga-jēga dzīvot

man tagad ir tāda sajūta, ka kaut kas nelaiž vaļā, neļauj tam labajam nākt iekšā manā dzīvē, un nav tā, ka es pati kko turu ciet, nu nav, es mēģinu, es viss kaut ko mēģinu, bet ar katru mirkli pieaug sajūta, ka vēl nav pienācis laiks... vai ir jau palaists garām...

nu 500 ls es par Džordžam nemaksātu :D

Hellish, par vēlu ir tikai tad, kad zārkam vāks aiztaisās un cilvēks grabēdams iešļuc bedrē.

redzi, es tā nedomāju... tiek dotas iespējas, un ja palaid garām.. pats vainīgs...

ieej Skype

ah, par iespēju palaišanu garām es ļoooti labi zinu. Ar depresiju visu pēdējo pusgadu cīnījos un tāpēc tās iespējas (jeb nu vienu lielu) palaidu garām. Bet. Es sapratu, ka ja tā turpināšu, palaidīšu garām vēl citas iespējas. Turklāt, kāpēc tu nevari domāt tā - ja jau palaidu garām, tad tā tam bija jānotiek, tas nebija priekš manis un man būs kaut kas cits..? Dzīve nav jāuztver tik nopietni un jāņem pie sirds, galu galā, mēs neviens nezinam, kad tā var vienkārši beigties. Kāda jēga domāt par to, kas bija, laika tērēšana. ;-)

Pirms skrienu ,es gribeju pateikt kaut ko nopietnu!!!Mani tiesam tapat ,ka seit vienai meitenei loti patik pozitivi piemeri,kaut vai varbut pat izfantazeti,vai parspileti,bet tas tiesam iekurina mani gribasspeku darboties!Ta nav sacensanas ,bet tada iekseja sasparosanas uz kaut ko tadu-mana gadijuma jaunu gleznu,jaunu somu-kaut kada neaptverama tehnika-varbut pat pati nekad nelietosu,bet ta taisisana,darisana! :-P
Es saku- jaturas,lai kas!!!Mani iespaido ari filmas-tadas ,kuras skatoties , gribas kaut ko mainit sevi!Tiesam!!! (l)Turamies!!!! (l)

Mans dzīves haoss sākās ar to, ka valstī sākās krīze, kas skāra ļoti smagi manu ģimeni un mani, manam tuvākajam cilvēciņam - brālim - atklāja briesmīgu slimību, man algu sāka neizmaksāt, bet uz mana vārda bija līzings, par kuru vajadzēja turpināt maksājumus, ar draugu nācās pavadīt 3 mēnešus atsevišķi dažādās valstīs utt. utt. Mūsu ģimene bija uz morālās sabrukšanas robežas, jo tas viss vienā brīdī likās par daudz. Es iegādājos mazu, mīļu mājdzīvnieku ar ticību tam, ka viņš atnesīs man labas domas, emocijas. Pēc pāris mēnešu ilgas saņemšanās ar draugu nolēmām pārcelties uz Angliju. Sākām dzīvi šeit (kaut arī daudziem liekas, ka aizbraukšana no Latvijas ir vieglākais ceļš, tad varu pateikt, ka lai cik tas "neticami" neizklausītos, ir nereāli grūti dzīvot bez draugiem, radiem svešā valstī, ja piedevām Tev nav tās valsts valoda dzimtā valoda, tikt pāri visiem tiem mūsu komplesiem...). Arī te dzīvojot nejutos ar sevi apmierināta, jo draugs strādā, bet es dzīvoju pa mājām. Kaut arī man gribētos attīstīties, tomēr pa lielam es paliku uz vietas attīstībā. Es baidījos, nejutos par sevi pārliecināta utt. Līdz vienā dienā es izlasīju ļoti labu domu graudu, kas man lika aizdomāties. Ko es REĀLI daru, lai mana dzīve mainītos uz labo pusi?? Es ceru uz veiksmi, bet es neesmu spērusi pat ne mazāko solīti tai pretī. Saņēmos, sāku sūtīt pieteikumus uz darbiņiem, šodien biju uz 1.darba interviju. Stress bija neaprakstāms, jo man pirmo reizi intervija notika ne dzimtajā valodā, bet es to pārdzīvoju un tiku saviem kompleksiem pāri. Pašlaik esmu tikusi tālāk uz 2. kārtu. Un, ziniet, es sāku justies jau nedaudz pašpārliecinātāka par sevi. Pat, ja nedabūšu šo konkrēto darbu, es tomēr būšu tikusi tam lielākajam šķērslim pāri - es būšu sākusi ko darīt, lai ļautu veiksmei pie manis atnākt...
Atvainojos, ka tik gari sarakstīju, bet tiešām ceru, kādam citam sanāks no mana rakstītā iedvesmoties, lai saņemtos un cīnītos!

Lauven-man pilnigi raudiens uznaca ,lasot tavu stastu!!!Es nupat atskreju no darba-skatos tavs apraksts-nu tik tiesam ta laikam ir visur-man tacu ari...atceros ,ka stradaju par "sanitari",tad lena gara izkepurojos-sanemos!Vispar jau kadreiz tiesam gruti-nu nav tomer majas! :-( Visa ta attieksme tomer cita pret darbiniekiem!!!Ka bralim tagad? |-)

Savu pieredzi esmu klāstījusi pietiekami, nevēlos kaitināt ar savu pozitīvismu pesimistes :-)

Bija periods, kad man bija līdzīgas domas un uzskati, bet esmu tam veiksmīgi tikusi pāri!

Teikšu tā- viss ir tikai un vienīgi Tavās rokās, neviens Tev nepalīdzēs, kamēr pati to nevēlēsies un nemainīsi savus uzskatus! Pasaule ir tāda, kādu mēs to redzam. Veiksmi! ;-)

šobrīd man ir tā, ka es patiešām neredzu nekam jēgu.
jo pati nezinu ko gribu un kā gribu..nē, principā zinu,bet trūkst, iekšēji kaut kas trūkst.....





:%27-( :-( :-/

tur jau tā lieta ,ka man ir tikai 16. Itkā ir jau tā dzīve priekšā. Bet ir tā iekšējā sajūta ka nebūs nekāda"lielā mīlestība", neaizmirstams piedzīvojums,apskatīsi pasauli. Jā,noteikti es iemīlēšos,ceļošu,piedzīvošu daudz kā jauna,bet emocijas nebūs TĀAADAS! Tās būs vai nu neitrālas vai pat negatīvas.Mani nomierina fakts ka esmu ļoti mainīga,es dienā varu trīs reizes "sagruzīties" un trīs reizes lēkāt ar smaidu sejā kā mazs bērns,skraidīt apkārt,bet nevaru kontrolēt un tagad pateikt-nomierinies,tev jādara... tagad atslābinies... tur jau ir tā problēma-kad jāmācās es vai nu gribu gulēt,vai esmu pārāk enerģiska,kad jāsporto nav spēka,un tā es visu laiku čīkstu,bet nepiekritīšu Heartkiller,ka man nepatīk ,man ļoti patīk tādi pozitīvi cilvēki,tikai es esmu iedomājusies ka-man nepiestāv smaidīt,es neesmu tā kurai jābūt pozitīvai,jo galvā pārāk daudz negatīvisma,tas daudziem tracina ja viens ir pārlaimīgs... Bet kopumā mana domāšana varētu būt ļoti līdzīga Heartkiller pēc rakstītā spriežot...

Tad, kad man ir depresņiks, nu tāds totālais, kad gribas nomirt, tad es padomāju - kādi ir varianti? pašnāvību taču netaisīšu, negribu, lai mani mīļie sajūk prātā. Tātad paliek otrs variants - dzīvot. Tad nu es varu izvēlēties - dzīvot mokošu, pašiznīcinošu dzīvi ar skumju skatu uz visu, vai tomēr kaut ko darīt lietas labā. Citreiz iedomājos, ko es darītu, ja šīs būtu manas pēdējās dienas (zinu,standartiņš, bet nu tiešām pamēģini no sirds - tirpas pārskries iedomājoties).
Ja ir po*ujisms uz visu, tad nedari rutīnas lietas, dari kaut ko traku, izturies traki,tā it kā Tev tiešām būtu po*uj uz visu! izmanto to pozitīvā ziņā!

berry-kad es domāju par pašnāvību ,man ir vienalga par maniem mīļajiem,jo viņiem šobrīd ir vienalga par mani, par to domāju jo liekas ka beidzot beigtos cīņas ar sevi,mokas,fiziskās un garīgās grūtības,bet tad es domāju-un ja nu es nomirstu un tas viss turpinās? Ja nu atkal sākas jauna mokpilna dzīve, vai varbūt pat vēl trakāk? Jo diemžēl neviens nevar pateikt ,kas notiek pēc nāves.

Un esmu daudz ko mainījusi sevī,pirmajā momentā ir labāka sajūta,bet tas ļoti ātri pāriet. Un pašlaik mani nekas neapmierina sev apkārt-es pati,mana istaba,skola,klasesbiedri,vecāku attieksme.Nekas! Un galvenais jau laikam tas,ka ja es pati sev riebjos ,kā es mīlēt savu dzīvi?

Čau visām!
Diez gan bieži man uzrodas jaunas atklāsmes par to dzīvi :-D
Šobrīd es viņu uztveru kā spēli, kuru var tikai vienu reizi izmēģināt... Un ja es agrāk ļoti piedomāju pie tā, kā lai viņu nodzīvo PAREIZI, tad tgd man pilnīgi pie vienas vietas :-D Mana spēle'- kā gribu tā spēlēju!!!
Kad gribu tad pukstu uz visiem, kam nepatīk lai neklausās :-D
Vispār esmu baigais melanholiķis, tapēc man lielākotiess viss ir slikti :-P
nuudeleduudele a kam tev kaut kādus mērķus? Izvirzīsi sev tagad tādus, pēc 5gadiem kad būsi viņu sasniegusi, sapratīsi, ka kāda velna pēc tu to vispār darīji? :-D dzīvo šodienai un neiespringsti ;-)
Vispār jau sāk šķist, ka tu pamazām nosliecies par labu pašnāvībai... :-/ Bet nu comon, paspēsi vel neelpot un neeksistēt vēl kādus 10000000000000000000000... gadus :-D

Tev tikai liekas, ka citiem būtu vienalga, ja Tu nomirtu. Tā nav!
Un vispār - kad man bija 16 gadi, tas bija manas dzīves zemākais, melnākais punkts, atceros to nelabprāt. Tagad domāju - ak Dievs, cik labi, ka es neizstājos no spēles, jo ar gadiem paliek arvien labāk, saproti vairāk, iemīli visu vairāk un gribi dzīvot vairāk! protams, arī tagad ir melnā un baltā svītra, bet tas viss ir pilnīgi citā līmenī, es pat varētu teikt, ka esmu iemīlējusies dzīvē ar visiem tās sūdiem. :D 16 gadi - tas ir jaunības maksimālisms, nekontrolējamas emocijas. Dzīvo, cīnies un Tu redzēsi, ka viss ar pieredzi ies uz augšu, tici man ;)

Nē,es nedomāju ka tad kad nomirtu citiem būtu vienalga,noteikti nē. Bet tagad es mocos, un neviens man nevar palīdzēt,es domāju kā būtu vieglāk un ja es nomirtu un būtu vieglāk,tad es būtu apmierināta ar savu dzīvi un ja es esmu laimīga,tad tas ir galvenais. Bet šī diskusija man palīdzēja justies jau daudz labāk un tik ļoti neienīst dzīvi,jo nav tā kā biju gaidījusi-visi pārmet ka nevajag runāt muļķības,tā neviens nerunā,beidz par to domāt,bet prieks ka cilvēki tiešām reāli tajā iedziļinās un mēģina saprast kāpēc ir uz šīs pasaulītes. :-)

godīgi sakot, es šobrīd savai dzīvei jēgu envaru atrast, bet tas nenozīmē, ka es tagad neesmu laimīga un mierīga. Ar citu, ar savu palīdzību, bet iemācījos uztvert mierīgi un elpot, tiesa manā drošības-komforta zonā bieži iekāpj kāds, kas tracina, šobrīd tie ir mani vecāki... mana dzīve šobrīd ir bezmērķīga - pašplūsmē, es nezinu, ko darīšu rudenī pēc skolas beigšanas, no kā dzīvošu, no kā kredītu atmaksāšu, vai būšu ar kādu kopā, vai vispār kāds var manu smago raksturu paciest un manu gudrību, varbūt es esmu radīta vientulībai, nomiršanai vienaTNĒ ar 10 kaķiem, kas no bada mani beigās apgrauzīs - bet nu vismaz radinieki uz bērnu drēbēm ietaupīs - zārks nebūs vaļā jātaisa un varēs mani halātā apbedīt!
Es zinu un ticu, ka šis ir tikai kārtējais neveiksmīgais mirklis, bet mans dzīves moto ir - nezāle neiznīkst, un es esmu nezāle - daudzās nozīmēs, kaut vai nezāles vārdā esmu nosaukta!

Nu man dzīvē nemaz nav viegli gājis. Pēdējos pāris gadus paliek arvien grūtāk, bet es vēl turos.
Šobrīd arī nekam vairs neredzu jēgu, jo tāpat kaut kad nomiršu. Es nezinu kas, bet man ir tik jocīga sajūta. Divi varianti - sākt darīt kaut ko lielu vai arī nīkuļot un dzīvoties tāpat. Viens no viņiem jāizvēlas.
Tām, kas te iesāka runāt par pašnāvību, iesaku nomainīt domas. Tāda rīcība neko neatrisinās. Tā var pazaudēt daudz, daudz vairāk nekā dzīvojot tālāk. Es ļoti priecājos, ka man fiziski sāpēja tas process un neizdarīju visu līdz galam. Nebūtu tik jaukus mirkļus piedzīvojusi, satikusi foršus cilvēkus, pabijusi tur, kur vēl nebiju. Tā vien dēļ ir vērts palikt dzīvajos, lai arī cik grūti iet. Tikai tā no pesimistes un dkļuvu par optimisti. Citreiz jau ir galvā negatīvas domas, bet sabiedrībā esmu ar smaidu sejā, jo savādāk nemāku.