Chiwa, meitenes :) lasot sarunas un tematus par attiecībām, esmu pamanījusi, kad dažas arī no jums ir izteikušās, ka attiecības kaut kādas .. ne riktīgas .. it kā ir draugs un pat dzīvo kopā, bet sajūta tāda, ka tas puisis vairāk kā ķeksīša pēc.. Un es nodomāju .. kā tas ir? Tagad, šķiet, saprotu, laikam, jo pati nonāku līdzīgā situācijā. Mans puisis mierīgi var nelikties ne zinis dienu, divas, īpaši daudz neieciklējas uz manām darīšanām, pienākumiem, klapatām utt .. Nu tāda sajūta .. ka tad, kad viņam iet slikti vai arī ļoti labi un jautri, tad viņam mani nevajag. Toties tad, kad nav ko īsti ikdienā darīt, tad ķeras pie manis .. :/ Sajūta dranķīga, jo es viņu tiešām mīlu, to zinu. Ļoti gribētos domāt, ka tā ir paranoja .. Nonākot pie šāda slēdziena, ir divi varianti - vilkt visam strīpu pāri, vai mēģināt atrast vainu un censties mainīt. Padalaties domās, kā jums šķiet un kā pašas jūtaties ... :) (šodien man tāds klačojamais/čīkstamais vakars :) )