Sveikas!
Izrunājos ar savu vīrieti par visu kas mani nomāc,ka isti nesaprotu ko viņam nozīmēju,jo viņa attieksme pēdējā mēneša laikā bija tāda pavēsāka.Tad nu šis atbildēja,ka dzirkstelīte tāda vājāka palikusi.Un vēl teica,man esot jāizkopj savs ES,ka mugurkaula īsti neesot.(Pirmo reiz mūža man vīrietis kaut ko tādu pasaka,visi citi ar mani kādreiz bija apmierināti..nekad neviens nebija ko tādu izteicies)Vienīgi esmu pēc dabas kautrīga,tas jā,brīžiem paklusēju ko domāju,vēlos,bet viņš komunikabls,prasīgs,atklāts un kustīgs.Es to visu uztvēru kā beigas,ja jau nav dzirkstelītes,maiguma pret otru,ko tur vairs... bet šis mani apskāva un teica,ka viss būs labi...
Un pēc mūsu sarunas uzvedās kā agrāk..bija mīļš utt..
Bet man pēdējā laikā bija tik smagi,reibumā viņš mēdza kaut ko nesmuku pateikt,komplimenti nekādi nebija,gultā viņš paņēma tikai to ko viņam vajag,pietrūka man tā siltuma..
Un tagad domāju ko īsti iesākt,man nekas vairs nesāp,esmu palikusi vienaldzīgāka pēc tā visa... bet skatos ka viņš nevēlas atteikties no manis..
Nav man tie gadi lai uzliktu rozā brilles un cerētu ka pēkšņi atplauks mīla,bet vai paskatīties vēl,kā šis uzvedīsies tuvākajā nākotnē?Un tad izlemt,kā labāk būtu?
Jo pirmo reiz esmu satikusi cilvēku ar kuru jūtu tādu īpašu saikni,to nevar izskaidrot vārdiem..