Ir ļoti slikti. Tuvs cilvēkam ir ļoti slikti, es ļoti ceru, ka viss būs kārtībā. Bet man jau pirms tas notika, bija tādas kā sliktas priekšnojautas. Es pat nemāku izskaidrot. Tieši par šo cilvēku. Neko netiku teikusi, lai nebiedētu vai tā. Un re - notika. Tādos brīžos man paliek no sevis bail. Es labprātāk nejustu vairāk kā vajadzīgs, bet nezinu kā lai tiek no tā vaļā.
Visvairāk mani tas satrauc, jo pirms pāris gadiem mani tieši tādas pašas priekšnojautas mocīja par tēvu. It kā skatos uz viņu, bet neredzu. It kā viņa enerģija vairs nepieder šai pasaulei, it kā viņš jau būtu prom. Toreiz tā dīvaini bija, tādas sajūtas bija pāris mēnešus. Bet es domāju, ka tā tikai mana iztēle un tā. Es nespēju izskaidrot - es it kā redzu cilvēku, viņš smejās, ēd, dusmojas, bet viņa nav. Viņš bija pilnīgi vesels, nekādu sūdzību. Un tad vienā dienā, bāc, un sirdstrieka. Nedēļu pirms tās sapnī redzēju bēres. Nomācošas, reālas bēres. Pamodos un raudāju. Bet es taču nevarēju zināt, ka tā notiks.
Un tagad man ir ļoti, ļoti bail. Jo līdzīgas sajūtas parādījušās arī par šo cilvēku, un arī pirms kāda laika. Un līdzīgi sapņi sāk rādīties.
Lūdzu, pasakiet, ka esmu stulba, ka sadomājos nezin ko, un ka vispār - pupu mizas tas viss.
Vienkārši es zinu, ka es jūtu vairāk kā man apkārtējie cilvēki, un tad, kad tas nav saistīts ar šādām lietām, man tas pat tīri labi patīk - es ''jūtu'' pareizās eksāmenu tēmas, sporta rezultātus, vēl viskautko. Bet šobrīd es gribu lai tā nebūtu.
Es vienkārši sēžu, trīcu un smēķēju. Rokas dreb, un gribas raudāt. Piedodiet par garo penteri.
94
