Šī nebūs kārtējā punķainā tēma, no sērijas par to, cik man iet slikti, un vai vispār ir vērts censties..
tēma patiesībā skumja un smaga. Nupat uzzināju, ka kāda mana paziņa, 15 gadus jauna jaunkundze pāris dienas atpakaļ nonākusi slimnīcā dēļ apzinātas tablesu pārdozēšanas. Ja viņa nebūtu pieitiekami ātri atrasta... eh, pat domāt negribu :'-(
Viņu var saprast - gada laikā nomainīt 3 skolas, pārcelties uz citu valsti un atpakaļ, dzīvot trūkumā un pārdzīvot to, ka pašas tevs piekauj.. un kas zin, vai tas maz ir viss.
Es gribu kaut kā iesaistīties, parunāt, palīdzēt, dot kādu padomu, bet patiesību sakot, es pat nezinu, ko lai dara, ko teikt. ir skaidrs, ka viņa nevar strādāt, vai dzīvot patstāvīgi.
Bet ar kādiem vārdiem lai noveļ smagumu no sirds?