Trauksme

Jap, cilvēkam pašam jācenšas būt līdzsvarā, jāmācās kotrolēt sevi. Jo lēkme ir sekas tam,ka ir bijis stress, nervozitāte. Respektīvi,kad ir situācija, kad zin,ka emocijas tikai kāps, es mēģinu izvairīties, pat dodos prom. Jo zinu,ka tas nepatīkami atspēlēsies vēlāk. Un tas nav vajadzīgs. Un vispār-visam notiekošajam pieiet vieglāk, ar vēsāku prātu. Jāsaaudzē sevi :-) Vel visa dzīve priekšā ;-) Un mēs taču gribas to baudīt (l)

Jā, māte tik to vien skandina, cik man maz gadu, tak mazbērni vēl viņai esot jādzemdē, ja es nesākšot sevi saudzēt, sākšot mani slānīt :-D

Šī ir viena no manām 2011. gada apņemšanā, savest visu kārtībā galviņā, lai beidzot varu atgriezties pilnvērtīga cilvēka dzīvē (l)

iipahsaaa, lai izdodas! :-)
Nu ir jāizdodas!
Bet tiešām-saaudzē sevi, nekādu stulbu konfliktu, lieku raižu, bet ar ticību,ka viss būs labi! Un ne citādāk!

heh, biju slimnīcā ar pavisam citu kaiti, bet ārsts nespēja saprast, kāpēc man ir tik augsts spiediens. Teicu, ka tā bijis vienmēr, un tā jau arī ir.
Tur man uznāca panika dēļ ilgstošās gulēšanas 4 sienās kompānijā ar savām domām un blakus guļošām krievu tantēm. Sēdēju, asaras bira kā pupas, un tad ārsts noburkšķēja, ka man ir v/ģ. Un pēc tam vēlreiz. Tad tas likās smieklīgi.

Kad tiku mājās, izlasīju, kas tas īsti ir. Visi simptomi, apstākļi tiešām atbilda. Biju tomēr pāsteigta par to ārstu ;-) Emocionāla esmu bijusi vienmēr, un negatīva vide mājās jau ir kopš bērna kājas. Bet kopš vidusskolas beigšanas esmu sevi pārmocījusi līdz pēdējam. Pilnīgs bezspēks, un šobrīd ik pa nedēļai nāk virsū tāds izmisums, nolemtība. Vissliktākais, ka ir dienas, kad ir tāaads nogurums, bet tu valsties gultā stundām un nespēj aizmigt, jo sirds sitas un domas skraida no viena likstas pie otras. Tik smagi. Tāds ritenis, no kura nevar tikt laukā, jo ja neizgulies, tad dienā sastrādā porblēmas, kas atkal tev neļauj naktī aizmigt.
Un galvenais, ka ir tā sajūta, ka esmu tajā visā viena pati. Mājās tam visam tikai piemet uguni.
Jocīgi, jo agrāk vismaz spēju sabiedrībā būt saulaina un pozitīva, bet tagad arī tā nav.

(ceru, ka būšu Tevi sapratusi pareizi, jo neesmu vēl izlasījusi citus komentārus)

Kad man tāda sajūta uznāk, zinu, ka tai ir pamats.
Pie šāda slēdziena gan esmu nonākusi lielas pieredzes rezultātā.
Man šādu sajūtu "rada" intuīcija (vai sauc to kā gribi). Un ar to es varu tikt galā tikai atrisinot ar to saistītās problēmas (kuras "uzraksi", ja tā labi apdomāsi darīto, pateikto un otrādi - neizdarīto un nepateikto).

Bet nu, var jau būt visādi :)

te var šo to palast par VD: http://www.mfd.lv/lv/book/Vegetativa_distonija_lv.htm