Manam mammucim ir nejauks paradums salīdzināt. Salīdzināt mani ar tām draudzenēm, kuras ,viņasprāt,kaut kādā veidā ir pārākas par mani. Padsmit gados tas varbūt vēl būtu piedodams, bet padsmit jau aiz muguras. Mamma ir no tiem cilvēkiem, kura vienmēr grib izcelties, slavināšanu u.t.t. Es nealkstu tik ļoti pēc slavas dziesmām. Padsmit gados man zuda kontakts ar tām draudzenēm, ar kurām tiku salīdzināta. Palika tik viena, ar kuru joprojām sazinos, draudzējos. Tikai...atkal es tieku salīdzināta. Manai draudzenei ir talants, bet tas nav tāds, ko var iegūt iemācoties. Es par viņu priecājos, bet viņai ir arī sliktās puses, ko mana mamma diemžēl nesaskata. Visas uzslavas, labā attieksme, sasniegumi draudzenei ir gūti tik tādēļ,ka viņas vecāki ir pazīstami. Rezutātā mana draudzene to izmanto un iegūst visu, ko vēlās. Man neskauž, es tikai nevaru ciest, ka mani salīdzina ar tādu cilvēku. Ja viņa būtu perfekta, kura visu sasniegusi saviem spēkiem, bez liekulības, ok, salīdzini, tur tiešām ir ko apbrīnot, bet ne jau mana draudzene... Lai cilvēks dzīvo kā grib, ne jau mana dzīve un es nemaz nealkstu pēc tādas, tikai tā regulārā salīdzināšana man grauj pašvērtējumu, kā arī izraisa riebumu pret draudzeni. Es iestājos par taisnību un man nepatīk,ka grauj manu pašvērtējumu ar cilvēku, kurš nav salīdzināšanas vērts. Runāšanai ar mammu nav jēgas.
Kā saglabāt pašvērtējumu un pasargāt sevi no negatīvām emocijām?
110
