Tā kā neesmu pārāk komunikabla un uz visādām ballītēm neeju, tad man vienmēr ir bijuši, augstākais viens vai divi draugi/draudzenes. Toreiz arī biju ļoti kautrīga un nedaudz naiva, un ļāvu, lai kāpj uz galvas.
Ar savu labāko draudzeni satikāmies skolā, jo mācījāmies vienā klasē. Viss bija ļoti jauki, jo labi sapratāmies, un biju patiešām priecīga, ka man ir tāda labākā draudzene. Tomēr biju kļūdījusies.
Vienu reizi viņa bija atstājusi man savu telefonu, kamēr bija pie ārsta, un tikmēr palasīju viņas sms. Zinu, ka tā nav pieklājīgi darīt, bet nu... Lasīju, ka viņa ar saviem draugiem mani apsmej, pārrunā ko esmu teikusi utt. Tad vēl neko neteicu, jo domāju, ka tas jau nav pasaules gals. Tad viņa iepazīstināja ar vienu puisi, lai mēs nu draudzētos, bet īstenībā viņa bija kopā ar viņu. Kad to sapratu, biju patiešām aizvainota. Tad vēl vienmēr viss notika pateicoties viņai - ja viņa nebūtu darījusi tā un šitā, tad jau tā nebūtu noticis utml. Sāka teikt, ka es jau esmu tāda un šitāda, ka neprotu to un šito utt. Ja vinnēju kādā konkursā, tad bija apvainojusies, ka nebiju viņai par šo konkursu pateikusi. Tad reiz mans mērs bija pilns, un pateicu viņai ko par viņu domāju (bet tikai daļu no visa)... Tad vēl kādu laiciņu domāju, ka varbūt tā nevajadzēja, bet tad izlasīju kādas cosmo meitenes komentāru: "Saplēsta vāze nekad vairs nebūs kā jauna." Šoreiz šī vāze bija ļoti saplēsta un labāk vairs nelīmēt kopā...
Iesaku apzināties savu vērtību. Jā, neviens nav perfekts, bet tu esi noteikti daudz labāka par simitiem citu cilvēku... Neļauj, lai citi par tevi smejas vai apvaino. Vai nu pasaki kaut ko tādu, kas liks citam aizvērt muti uz visiem laikiem, vai vienkārši to ignorē...