Esmu mēģinājusi vairākas reizes likt punktu, jā, varbūt spītības pēc sev galvā nobloķējas kkas, un liekas - jā, man ir ok, jūtos labi, lai tas kretīns iet dirst, bet tad atnāk klikšķis vaļā un vienkārši nespēju izturēt. Vēljovairāk atcerosties tos visus labos vārdus un solījumus un tekstus, un tad liekas - kā pēc tā visa viņš mani gatavs tik viegli padirst? un tad es visādi cenšos provocēt, lai viņš mani gribētu, lai attiecības atjaunojas, lai viss ir kā bija - labi. Dēļ šīs labās sajūtas es vienmēr esmu gatava iet pāri līķiem.. Es nezinu, kas tas ir.. Saprotu, ka nekas nemainās un nemainīsies, bet labās sajūtas ir ko vērtas.. tad esmu harmonijā, varu pamācīties, justies laimīga un tā.. bet vienmēr iekšā sēž bailes, ja nu drīz atkal kkas notiet greizi.. Un vienmēr noiet.. Es cenšos būt mīļa un saprotoša, un pati labākā.. bet nesaprotu, kapēc tas viss tā vienkārši ir jāsabojā, un pēc tam liek aizmirst sūdus, un dzīvot tālāk laimīgi.. un tā visu laiku..
Un par to vēsāku attieksmi - kā man kļūst vēsāka, tā arī viņš sāk aizvērties.. Tas neder. Jo ja neesmu mīļa, viņš arī nav.
Šausmas , cik ļoti tālu bedrē viss šitais attiecību stāsts ir aizgājis.. Es jūtu, ka gribu tikt no tā visa laukā, vaļā, bet jūtu, ka mani tas viss rauj dziļāk iekšā..
Itkā stāv, redzu visu sev apkārt, redzu cik nepareizi viss ir, bet jūtos kā iebetonēta grīdā..
Liels pieradums jau, kā nekā 5 gadi kopā.. Un savā ziņā bieži vien iedomājos, cik grūti būtu sākt visu no sākuma ar kādu.. kamēr atveries, kamēr pierodi. rokas nolaižas.