Es pati īsti nezinu,kāpēc šeit rakstu. Laikam tāpēc,ka nu jau iegriežos šeit diezgan pastāvīgi,meklēju padomus,atbildes uz jautājumiem, kurus vēl neesmu gatava neviena uzdot...Bet ne par to ir stāsts. Tātad.. Vakar bija mana dz.diena, un , protams, nenoliedzams ir tas,ka patīk,ja tevi apsveic utt.. (ne jau pēc dāvanām es tiecos, bet man patīk,ja šajā dienā par mani atceras, atnāk ciemos...), taču mans draugs... Divas nedēļas iepriekš vismaz viņš skandināja,ka izdomāšot priekš manis kaut ko foršu, pārsteigumu..jo jubileja apaļa un tā..Nu tad vakar, es, gaidu,pacietīgi,visu dienu...un ko saņemu - tekstu - daudz laimes dzimšanas dienā - vārgu buču uz vaiga un viss... vsjo,vakarā es nenoturējos un pajautāju-kur tad pārsteigums? (varbūt tas bija netaktiski?)....uz ko viņš palika šausmīgi dusmīgs un aizvainots,sāka braukt virsū,kāda es esot mantkārīga utt. (tur bija vēl pāris glaimojoši vārdi,bet kauns rakstīt). Vai tiešām es savā dzimšanas dienās,reizi gadā, neesmu pat vienas puķes vērta? Un tā jau ir otro gadu, ka ne vārda dienā, ne dzimšanas dienā neko nesaņemu, bet viņš pirms savām jubilejām,gan skraida riņķī-kas man būs,kas man būs? Es vēl saprastu,ja viņam nauda nebūtu, bet ir. Bāc...vispār man šķiet,ka šīs attiecības jau krietnu laiku velk uz grunti, bet man tik ļoti bail palikt vienai..es esmu emocionāli atkarīga no viņa,esmu kompleksaina dēļ viņa,reizēm pazemota,bet es nevaru aiziet,es viņu mīlu... :-/ (lai gan brīžiem sēžu un raudu-kas gan viņā ir ko mīlēt?) man bail,ko teiks apkārtējie,ja speršu šādu soli. Kā būs ar maniem nākotnes plāniem? (lai gan sāk šķist,ka viņš ar mani nevēlas veidot ne ģimeni ne ko tamlīdzīgu). Un tagad laikam zinu,kāpēc šeit rakstu-jo jūs man esat svešas,man nav jābaidās jums izkratīt sirds...es varēšu pieņemt vai nepieņemt jūsu viedokļus,un jūs par to būsiet neitrālas..taču,es nevaru savu sāpi stāstīt ne mammai,ne draudzenēm..viņām nepatīk šīs attiecības..jo redz,ka esmu tajās nospiesta..man ir tik grūti. :-(
350
