Chavinja! :)
Šodien man tāds melanholiskais vakars.. Ar draudzeni pārcilājām visu dzīvi, sākot no bērnības.. Un aizdomājos - tas laikam ir tas posms kurš ieliek pamatus visai dzīvei, īpaši sabiedriskajai jomai.. Proti izaugu ar māsu, bet vinja bija vecāka un ātri sāka iet skolā, tā kā vienmēr bija aizņemta ar mācībām, vecāki ar darbu, kaiminju bērnu nebija, vecmāminja bija, bet veca un slima, daudz laika pavadīja gultā līdz ar to var teikt uzaugu viena pati.. Tik neskaitāmas reizes spēlējos pati ar sevi, fantazēju, izdomāju. Mani labākie draugi bija dzīvnieki un lelles.
Un tagad skatos uz sevi kā uz pieaugušu sievieti un domāju cik gan maz kas ir mainījies - vēl joprojām dzīvnieki ir mana prioritāte, regulāri ziedoju dzīvnieku patversmēm, lelles.. haha varbūt tas, ka uz ielas nespēju iziet kamēr neizskatos kā lelle (t.i. make up, frizūra, apģērbs) :D. Savukārt ar draugiem ir kā ir. Visi saka tik sabiedriska, atvērta, bet ja vien vinji zinātu cik man grūti tas nākas.. visas ballītes ar daudz cilvēkiem man ir piespiedu pasākumi. Un lieki piebilst īstu patiesu draugu man nav. Esmu tikai es pati sev. Un tad nu aizdomājos -varbūy tas ir mantojums no bērnības. Kā ar jums? Jūsu viedoklis? :)
132
