6 gadi un tagad viss!!!

Kad mana māsa pirms 6 gadiem izšķīrās ar savu puisi - 4 gadi. Tad šodien parunājos, un sāp joprojām. Tas ir ļoti grūti. Viņa vienu puisi nomainīja pret citu. Nāca jauna mīlestība. Protams, tagad divi dēliņi, viss super, vīrs palīdzēja. Un tomēr sāpes ir jāizsāp, esi viena vai ar kādu kopā.

Man darba ir vecisi,kuri nodzivojusi kopa 65 gadus!!!Es tiesi vakar runaju-kas mums ir,kapec nevaram saturet?! |-) To es saku vispareji!!!Es tacu ari izskiros-nodzivoju ilgak ,ka tu ,un tapat -tagad cita lauliba-it ka viss OK,bet nav pilnigi ,ka veletos!!!Sakas atkal!! :-O
Es iedomajos par tevi-6gadus tomer bijat kopa-ne jau saka dzert pedeja gada...ne jau runaja tos sliktos vardus nesen?!!!Tu izvelejies tiesi so cilveku-kapec?Kaut kas piesaistija tacu-vienalga ,kads bija!!!
Tu atceries to labo tiesi tapec ,ka tas jutas tomer ir!!!
Es domaju ,ka ar laiku paries,protams!!!Tomer pilnigi nekad nevar aizmirst cilveku ,ar kuru tomer pavaditi gadi kopa!!!
Varbut tiesam ,maini apkartejo vidi ap sevi,izmaini matu sakartojumu,megini varbut pamainities pati...!!! :-)

Veidot attiecības tik ilgi - tā ir meistarība!!! :-/

No acīm prom no sirds ārā, novāc visu,kas tev atkādina viņu. it īpaši bildes. laiks dziedē visas brūces.
mans eks man uzdāvināja kartiņu, kura man liekas ļoti mīļa, to gan es ārā nemetu, kaut ko par atmiņu jau vajag, kaut ko mazu niecīgu, bet bildes mudīgi sadedzini.
vari uzrakstīt uz lapiņas, viņa labas un sliktas īpašības, un tad salīdzini, kuras bija vairāk un tad to sadedzini, lai uguns aiznest bēdas un tad uzticies laikam, tas ir pats lielākais sāpju remdētājs. turies, mēs sievioetes esam vellna būtnes, visu spējam izturēt, un kas mūs nenogalina padara tik mūs stiprākās.

Es vel nodomaju-tie cilveki tapat gaja tacu cauri grutibam...skirsanas laiks ,kad bija kars,tapat tacu iedzera ,es domaju ,ka tapat bija "kreisie soli"....!Varbut maceja piedot?!Katra zina ta ,ka tagad skiras,laikam nav bijis nekad-ka vispar cilveki padzivo kopa augstakais tos 5-10gadus un viss!!!
Tev jau tas attiecibas vispar ilgas,ja padoma ,ka bijat draugi jau berniba!! :-)
Saksi jaunu dzivi-tagad zini,ka gruti ir ar dzerajiem-tad biezi nevar savaldit sevi-ne domas ,ne darbos!!! (t)

Atceries un domā par visu slikto, kas ir bijis attiecībās! Tas tiešām palīdz ;)

Nevajag atcerēties tikai slikto, citādāk liksies, ka esi nometusi zemē savus labākos dzīves gadus (tā sievietes parasti saka). Vajag atcerēties gan labo, gan slikto, kāpēc tomēr vairs neesat kopā.

Izturību Tev! Šis laiks noteikti jāpārdzivo, ilgi sāpēc un domāsi par viņu, bet atceries, ka laiks visu dziedē. :)

Es nekad nedomāšu, ka šis ir bijis lieki nomests laiks. Pieredze daudz jomās, sevi esmu izveidojusi par personību lielākoties pateicoties šīm attiecībām. Mums ir kopīgs krustdēls. Daudz kas.

Frenda
Lai gan manās attiecībās bija tā, ka azgāju es, es vienalga tevi ļoti labi saprotu - es esmu tam gājusi cauri, un pašai šķiet, ka vēl jo projām eju! Viss jau būs labi - es ļoti labi saprotu, ka negribas nekur iet, bet gan sēdēt mājās, skatīties sienā, tici ma - vēl būs posms, kad iekšā būs niknums - gribēsi iet ballēties, piedzersies, atkal raudāsi, liksies, ka nekas neiet uz priekšu, nekas nemainās, nevienam neesi vajadzīga, tad atkal gribēsies ballēties, pieludzēji būs čupām, sākumā gribēsies izmēģināt visus, pēc tam - nevienu negribēsi redzēt... Laiks pēc šķiršanās nekad nav viegls, bet, lai kā negribētos, ir jāiet uz priekšu... Es pati vēl tikai mācos... Bet tici man, pienāks brīdis, kad jutīsies brīva - es, kā jau minēju, arī tikai mācos - citreiz liekas, ka katru dienu mācos... Bet viss iet uz priekšu. Kā pati reiz teicu vienai draudznei, kad viņu pameta draugs, IZBAUDI - IZBAUDI brīdi, kad vari dzīvot sev, jo tu nezini, vai jau rīt atkal nebūsi attiecībās - un varbūt, ka tieši ar to cilvēki, kas būs tavs vīrs, tavs bērnu tēvs - un tu vairs nekad nevarēsi padzīvot TIKAI UN VIENĪGI sev! Bet es zinu, ka ir grūti - kā jau pati teicu - arī es pati tikai mācos! Un zinu, ka padomus ir vieglāk dot, nekā pašai pēc saviem padomiem dzīvot! Turies!!!!!!!

ehh, kā es tevi saprotu... mēs kopā gandrīz 8 esam, bet es nezinu, man neliekas, ka vēl vajag šķirties, bet no otras puses... man pilnīgi nav vairs nekādu īpašu sajūtu, tikai nežēlīgs pieradums :(
turies, viss, kas notiek, notiek uz labu...

Tas taču ir saprotams. Nav pat nozīmes tam, cik ilgi bijāt kopā, sāpēs jebkurā gadījumā. Sāpēs vienmēr, kad aizies kāds, kuram esi atvērusi savu sirdi. Diemzēl tāda ir dzīve. Un nekļūstot par aukstu maitu, kas nevienu nelaiž sev tuvumā, tu neko šajā ziņā nemainīsi. Tāda diemžēl ir dzīve, ir jābūt stiprai un jātic, ka laiks visu sadziedēs, jo tā tiešām būs! Turies, es ar tevi! :)

AK 47
Zini, man šķiet, ka bieži vien cilvēkus tur kopā tikai pieradums - ir ērti, nekas nav jāmaklē, blakus ir plecs uz kura lielākoties var paļauties - bet ieksā tukšums - manai māsai šobrīd ir līdzīgi, bet viņai ir bail palikt vienai. Es dažreiz domāju - cik tas ir godīgi pret otru cilvēku? Ja vien arī viņam tas nav tikai pieradums...

kaninchen, tā ir, tie ir zelta vārdi... man pat nav bail vienai palikt, man patīk vientulība... bet man ir žēl dzīve, kura nodzīvota, un beigās nekāda rezultāta... tas ir skumjākais...

AK 47
Zini, man arī likās, ka man nav bail no vientulības, bet ir ŽĒL iegildītais laiks un darbs. Arī man tagad brīžam šķiet, ka tas ir tas, kas mani velk pie mana ex - es taču ieguldīju tik daudz laika un pacietības, lai izveidotu mūsu attiecības!!! Liekas, tad - kāda velna pēc es tik daudz darīju, ja nav gala rezultāta?!?

Kaninchen, yep, tas drīzāk ir tas, kāpēc tik daudz pāri nešķiras, bet mokās esot kopā... mums it kā kopā ir labi, bet tajā pašā brīdī viss jau ir izsmelts, viens otru pazīstam no A-Z, man liekas, ka pat negribas vairs kopā ārpus mājas iet, jo gribas to atelpas brīdi... bet no otras puses, viņš ir labs.... bet man gribas to kaisli, to apziņu, ka gribas triekties ātrāk mājās pie viņa, tā īpašā, tagad es nedēļu varētu mājās nenākt

AK 47
Mums bija kaisle - mežonīga, nopietni - varējām ņemties viens ap otru, raut drēbes nost viens no otra tikko ienācām dzīvoklī, bet reizēm ar to ir par maz... Reizēm gribas mieru - zini man omīte mums reiz vēlēja - saticību, uzticību un mūlestību! Viņas laikos ar to bija gana, bet mēs tagad alkstam pēc kaut ka vairāk... Dažreiz es pat nezinu pēc kā alkstam... Reti, kad jau var dabūt ideālo komplektu...

Kaninchen, bet tad kāpēc šķīrāties?

Man nekad nav bijis žēl šķirties no cilvēka pret, kuru nav vairs jūtu un ir tikai pieradums. Dzīve ir pārāk īsa, lai šķiestu laiku ar nemīlamu cilvēku.

izraudies,izsāpi...un iespējams vēlāk sapratīsi,ka šis ir labākais,kas ar Tevi ir noticis! ;-)

AK 47
Tādēl, ka viņš gribēja būt vienīgais cilvēks manā dzīvē - nedrīkstēju tikties ar daraudzneēm, ja nu tomēr izdevās kaut kā sarunāt, ak varu iziet uz kādu stundiņu, tad 2/3 laika pavadīju pie telefona, uz darbu mani aizveda, 5.min pēc darba laika mani sagaidīja. Viss beidzās ar leilu strīdu manas māsas dzīvoklī - musm bija sarunāts vakars katram atsevišķi - viņš ar bijušajiem klases biedriem -es pie māsa un vēl mans bālis bija ar savu meitieni - viņš man zvanīja, es nepacēlu, jo nedzirdēju, ka man zvana, viņš ar taksi ieradās dzīvoklī, izlamāja manu vecāko brāli, iepļaukāja mani, izlamāja mani, ka man noteikti kaut kur slēpjas mīļakais, tad nezinu, ko mans brālis viņam pateica, bet viņš aizbrauca no dzīvokļa. es no viņa nakamajā dienā aizgāju... Vienmēr biju teikusi, ka vienīgais, ko NEPIEDOŠU būs fisziskais spēks pār mani... Zinu, ka vēl jo projām fiziski par viņu domāju.. Tas arī ir tas, kas man tagad liek par viņu domāt. Jau 4 mēnešus neesam kopā, kad viereiz satikāmies, kanapi izkāpu no viņa mašīnas, jo jutu, ka ar katru ķermeņa poru gribu viņu! Bet saprotu, ka ar to ir par maz, jo nezinu, vai spēju iedomāties nākotni ar viņu, nespēju iedomāties, ka viņš spēs par mani rūpēties, ka viņš būs lielisks tēvs... Un nav jau man vairs ne 21, ne 23...