Es tā aizdomājos, ka citas raksta, ka nu gan ātri sagājušas kopā un tik maz gadiņi, piemēram, es līdz tiem 17 man šķiet biju tik ļoti iztrakojusies, tik ļoti izbaudījusi pusaudžu dzīvi, ka tas puisis tieši nāca laikā un radīja manā dzīve jaunu pagriezienu! Protams, ir cilvēki, kas dzīvo līdz 18 dzīvi, kurā ietilpst tikai izglītība un mājas, un ģimene (vismaz zinu pāris tādus cilvēkus), bet es viennozīmīgi neesmu no tiem. Man jau toreiz, kad bija kādi 14 vai 15 mamma teica, ka būšu izskrējusi visus klubus un 20 gados vairs nebūs kur iet, un ziniet ta arī, Šogad man būs 20 un klubus vairs sen neapmeklēju, ballējos citāda veida sabiedrībā kā tas bija pirms gadiem 5 vai 6, esmu laimīga par to, kas ir!
Neuzskatu sevi par galīgāko tīni, bet neuzskatu arī vēl par ģimenes veidotāju, esmu starpā tam. Jūtos pietiekoši pieaugusi, lai veidotu tālāk jau pakāpi nopietnāku dzīvi!
Ps. Vispār, kad mēs iepazināmies es nemaz nedomāju, ka nodraudzēsimies visu vidusskolas laiku, pat jocīgi mazliet palika par to aizdomājoties, tik ātri tas laiks ir paskrējis! Viens posms dzīvē jau pagājis :-) (l)
2916
