Laba diena visām, ceru,ka Jums tā ir izdevusies :)
Tātad, pirms 4gadiem māsa mani iepazīstināja ar savu skolas biedru, ar kuru protams tolaik arī daudz atpūtāmies kopā. Viss sākas ar to,ka simpātijas izrādiju es, viņam bija vienalga, kad parādījās man nopietnas attiecības, tad nu pie lietas ķērās viņš, bet es viņam skaidri un gaiši pateicu,ka netaisos gaidīt viņu ar atplestām rokām tad,kad viņam sagribēsies.
Skaidrāks par skaidru,ka mūsu starpā nekas labs nevar sanākt, jo esam pārāk atšķirīgi, pārāk dažādi, viņs ir 8g vecāks, un dzīvo pēc principa,ka neviens viņu nemācīs kā dzīvot, utt.. un es tā īsti arī neesmu to darījusi, varbūt arī tapēc viņam velk pie manis.
Lieta tāda,ka nekā netieku no tām domām un sajūtām vaļā,jā, šad un tad parādās arī dzirkstele un daži no mūsu kopīgajiem draugiem uzskata,ka esam pāris,kad kur aizejam, bet man taču ir draugs, un esam jau par to 1000reizes runājuši un neesam nekur nonākuši.
Kad ir skumīgi vai gribas ar kādu parunāties, dodu ziņu viņam, bet pati saprotu,ka ar to visu pievilkšanos bojāju dzivi sev. kā lai atturos no zvanīšanas, tikšanās, no muļķīgām situācijām,kā lai sapratīgi lieku viņam saprast,ka beidzot tas viss ir vai nu jāizbeidz vai jādara,kas cits? :-/
Tagad jūtos apjukusi..
Ceru,ka domu sapratāt.
Lūdzu,bez kādas sodīšanas, gribas dzirdēt ieteikumus, ne pārmetumus.
677
