izgāšanās

man bieži tādas reizes gadās. Pirmā, kas ienāca prātā- pirms nu jau diezgan ilga laika bijām ar meitenēm Radio bārā. Kaut kās sanāca, ka, ejot prom, visas meitenes jau bija izgājušas, bet es vēļ no garderobēm jaku gaidīju. Tikmēr man paspēja piekasīties kaut kādi tur " nelabvēļi" , un es ātrāk gribēju tik laukā, rezultātā nepamanīju, ka stikla durvis ir aizvērtas un ieskrēju tajās :D

Nedzīvoju Latvijā, taču arī te ir daži cilveki no Latvijas(krievi gan, bet latviešu valodu visi saprot). Stāvēju pēc skolas autoosta un gaidīju autobusu, lai brauktu mājās. Dažus metrus tālāk bija vēl 3 cilvēki, visiem dzimtā valoda krievu, bet 2 no tiem bija no Latvijas un Latviešu valodu saprata. Ierausos autobusa priekšējā sēdeklī un jau grasījos sākt runāt ar draudzeni, kura jua bija autobusā. Krievi apsēdās tieši aiz mums, jo nebija tāls ceļš, ko braukt. Tad nu pirmie vārdi, kuri man nāca pār lūpām bija : "Šie gan ir..." (biju domājusi teikt, ka viņi ir tirliņi), bet pus teikumā apstājos, jo atcerējos, ka divi no viņiem saprot latviešu valodu. Es sāku smieties un draudzene, saprotot, ko biju domājusi, arī sāka diezgan skaļi smieties. Bija diezgan pamatīgs kauns :D

Ir bijuši visādi līdzīgi fail, bet, lai neatkārtotos tos nestāstīšu un pastāstīšu vienu citu :D
Braucu mikriņā mājās no skolas, biju ļoti pārgurusi. Sēdēju tajā vietā blakus šoferim, nemaz nepamaniju un aizmigu :D Atvēru acis un konstatēju, ka guļu šoferim jau kādas 20 min uz pleca :D Kad kāpu no mikriņa šis tik pasmaidīja un pateica - kārtīgi izgulējies? naktī negulēsi :D

tiešām uzlabo ļoit omu :D

Man gadījās ļoti stulba situācija, dzīvoju mājā ar vēl 5 mājasbiedriem, bija jau vēls un gribēju ielikt augļus ledusskapī,taisijos iet gulēt un guļu kaila, domāju vai aplikt dvieli vai nē, izlīdu ārā no istabas un pēkšņi no virtuves nāca mājasbiedrene un sāka smieties,es aizskrēju uz istabu, apliku dvieli un gāju vēlreiz,abas pasmējāmies, labi ka nāca viņa,jo virtuvē kā izrādās tajā brīdī bija arī mans Grieķijas mājasbiedrs :D

Saruna ar mammas vīru pirms vairākiem gadiem.
Viņš: „Tavam drauga mašīnai benzīns vai dīzelis?“ Mana atbilde: benzīns noteikti, jo benzīntankā uzpildās!

:D :D :D :D :D :D :D :D

Svētdien pārlidoju pāri ritenim, jo centos profesionāli izbraukt cauri 40cm platai ietves malinai, vienā pusē bija mašīna, otrā galds/krēsls.
Pārlidoju pāri ragiem, ar vēderu uzkritu uz krēsla, pakaļa gaisā, ritenis man uz muguras. Visi redzēja :D

Vēl septembrī,kad man bija mugursoma, pilna ar visu nepieciešamo, gāju pāri krustojumam/ luksaforiem, un mans somas saturs izlidoja ceļa vidū.Dažas lapas aizlidoja pa gaidu, un protams garu rindu mašīnām aizturēju, autobusu nokavēju, šoferis piestāja teica,ka pagaidīs, es teicu,ka braukšu nākamo busu, viss autobuss redzēja :D

Ir sanācis pāris reizes izgāzties, bet te nu būs spilgtākās, ko šobrīd atminos:
1. Pavisam nesen ieguvu tiesības, bet pirms tam vienā braukšanas reizē instruktoram smuki pajautāju - kā parādīt pretimbraucošajam, ka viņam nedeg gaismas. Uz ko saņēmu atbildi un teikto tūliņ arī izmantoju praksē, bet nelaime bija tā, ka pretim braucošajai mašīnai nemaz nebija lukturu - tātad nebija ko ieslēgt! :D

2. Nesen kā sāku satikties ar puisi un vienā no pirmajām reizēm, kad paliku pie viņa pa nakti bija šāds atgadījums - bijām pa dienu labi paēduši, saēdušies pirms miedziņa pamelo un likāmies sāņus, no šādas ēšanas vēders bija pamatīgi sapūties. Es jutu, ka nebūs labi, jo likās, ka drīz vajadzēs purkšķināt, bet kaut kā notika, ka tas aizgāja atpakaļ. Es ar atvieglotu nopūtu mēģināju aizmigt, kā tikko iemigu tā pa visu telpu atskanēja milzīgi skaļš purkšķis! No šī trokšņa es pati pamodos, nespēju aptvert kā reaģēt, bet tad sāku smieties - puisis pasmējās līdz ar mani, jo nebija vēl aizmidzis un dzirdēja to briesmoni :D Par laimi tas nebija šķērslis attiecību veidošanai un nu jau vairāk kā gadu esam kopā :)

Šitie gan nebija nesen, bet nu vienalga.

Vienreizīt ar labu garīgo mājās bez mūzikas dejoju, mēģināju taisīt piruetes gaisā un tādā garā. Un vienā reizē palēcos un kaut kādā veidā piezemējos ar seju pa priekšu. Iekšēji nāca smiekli, bet ārēji es apraudājos no bailēm, ka būšu izsitusi zobus. Vispār no malas izskatītos kā multenē.

Un ziemā es ļoti bieži paslīdu Rīgā uz trepēm vai kāpjot nost no ietves. Un vienu reizi es taisni ar dibenu piezemējos slapja sniega bedrītē. Nevarēju pārvilkt bikses, jo nedzīvoju Rīgā, braukt atpakaļ man nebija laika, tāpēc tāda apdirsusies devos jaunu bikšu meklējumus.

Un vāciski runājot es tā uztraucos, ka bieži vien pasaku kaut ko bezsakarīgu. Piemēram, nesen "Bis bald" vietā man izspruka kaut kāds "mis šmē".

Biju ciemos, kaut kam no radiem bij sveetki. Mamma teica lai aizeju lejaa uz mashiinu kaut ko panjemt. Atpakalj naakdama skreeju pa trepeem , atveeru durvis un pirmajaa momentaa nesapratu kas notiek, viss tas pats bet viessistabaa ieraudziju sveshu cilveeku, izraadiijaas ka biju iegaajusi ne tajaa dziivokliii, staavu zemaak.

Kapu kultūra ir kāda nu ir... Kapu piemineklis ir paliekoša liecība par cilvēku. Interesantu informāciju un fantastiskas bildes var atrast http://www.kapuparvalde.lv/category/noderigi/raksti/ ! Slavenā kapu pētnieka Māra Loca autorfoto arī turpat.

Gāju ar draudzeni pa gaiteni, kādu gabaliņu aiz muguras gāja puisis, kurā biju tolaik baigi saķērusies, gāju seksīgā gaitā, atskatījos uz viņu un flirtējot uzsmaidīju, bet nepamanīju pakāpienu sev priekšā - nolikos uz sejas :-P

briedis hahahahah :-D :-D :-D

Es arī nesen izgāzos, darbā bija izmazgātas grīdas un viss iztīrīts, kāds mani sauca, es strauji griezos un pastūmu to spaini ar netīro ūdeni, tas apgāzās un izlija uz grīdas. :-D
Nu tik tizli sanāca, cilvēki tur bija tik daudz un visi smejās, pašai jau arī smiekli nāca, tikai nezināju kā atvainoties cilvēkiem, kas visu bija iztīrījuši un tagad bija jādara tas otrreiz! :-P
Atvainojos un ātri aizlavījos prom :-D

Es nesen nogāzos un tā kārtīgi :D Klubā dejojām, draugs mani grieza un nenoturēja - kritu uz aizmuguri un atsitos ar galvu pret pakāpienu, un atslēdzos uz kkādām minūtēm. Draugi teica, ka dīdžejs pat mūziku esot izslēdzis :D Nu, pēc tam gulēju mājās 2 nedēļas ar smadzeņu satricinājumu :D

es šodien atcerējos vienu savu feilu :
ejam ar draugu un vienu draudzeni pa ielu. draudzene stāsta, ka viņai esot jāsatiek kkāda meitene, tik neatceras, kā sauc - Anita vai Antra, un bail izgāzties. tad nu šī pa prikolam saka - nu, kā man viņu saukt? kurš vārds tev labāk patīk? :D es atbildu - ai, sauc par anitu, antra tāds neforšs vārds (piedodiet!:D) :D un draugs vēl piebilst-nu jā, man mammu sauc antra (s)

Tiešām smieglīgi atgadījumi jums meitenes :-D :-D :-D
Kāmīša gan žēl :-| arī kāmīša iespundēšana slēgtā kastītē nebija prāta darbs...

Ak Dievs, par to kāmīti :-O

Bet nu jā, nedaudz smieklīgi ir.

Lekcija. Pasniedzējs uzdeva jautājumu, kur pareizā atbilde bija „šķembas“, bet auditorijā klusums un neviens to nepasaka. Tad nu es maksimāli skaļi un izteiksmīgi, nokliedzos „raf“.Un man nav ne jausmas kāpēc, jo gribēju teikt „šķembas“. Žēl, ka auditorijā ne mazāk kā 100 cilvēki atradās, ar kuriem man vēl pāris gadus kopā jāstudē.
*
Saruna ar mammas vīru pirms vairākiem gadiem.
Viņš: „Tavam drauga mašīnai benzīns vai dīzelis?“ Mana atbilde: benzīns noteikti, jo benzīntankā uzpildās!
*
Meklēju mammai dāvanu, gribēja ķēdīti ar ziliem akmentiņiem vai stikliņiem, neko pārāk greznu, jo viņai vajadzēja vienkārši vienai jaciņai pieskaņot, ejot uz darbu. Neko jēdzīgu ilgi nevarēju atrast līdz neatradu kādu veikalu, kurā visādus štruntus pārdod (pēc manām domām), izskatījās tāds nekāds, bet rotas ļoti jaukas. Atradu kaklarotu ar ziliem akmeņiem, vienīgi kaut kas īsti man tajā nepatika. Tad nu pārdevējai lūdzu, vai nav rotas ar lielākiem akmeņiem, jo šī pārāk lēti un vienkārši izskatās. Viņa, pārsteigti skatoties, teica, ka nav. Un tā nu es vīlusies stāvēju un sūdzējos draudzenei, ka man tā neveicas, jo dāvanu nevaru atrast. Pārdevēja bija ļoti iejūtīga un nebeidza atvainoties. Izgājām ar draudzeni no veikala un tikai tad viņa neizturēja, pajautājot man, vai es redzēju tās rotas cenu…Izrādās, ka es biju sūdzējusies par safīru lielumu

Ne tik daudz mana, bet drīzāk jau draudzenes izgāšanās manis dēļ. Abas toreiz kādus 14 gadus jaunas bijām, draudzenei patika puisis, kurš dzīvoja diezgan tālu no manām un viņas mājām, ārā ziema, sals, bet draudzene čīkst, lai aizeju pie viņa ciemos un vecākiem vai pašam atdodu dāvanu (kastīte kaut kāda – pirmā dāvana, ko draudzene saņēmās tam puisim nosūtīt). Tā nu es aizgāju, klauvēju pie durvīm, bet nekā, neviens vaļā never, bet ārā tik auksti, ka gaidīt arī īpaši negribēju. Max 5 minūtes tur pagaidīju+paklauvēju un devos prom, kastīti noliku ārā, pie privātmājas durvīm, jo ticēju, ka to noteikti kāds pamanīs, kad atnāks mājās. Laimīga par paveikto un savu izpalīdzību devos pie draudzenes, pastāstīju, ka viss izdarīts, dāvana atstāta, drīz saņems. Prieks vai pateicība viņas sejā nebija. Dabūju rājienu, ka kastītē atradās kāmītis, kurš noteikti salā jau ir nomiris…un viņa ļoti šaubījās, vai viņas simpātija mirušu kāmīti dāvanā pareizi sapratīs.

Creol, es vnk pa zemi :D:D:D:D:D