mirklis pārdomām

Nu, skatoties ko pateikt! Es labāk 100 reizes pārdomāju, ko es saku, ka nesanāk iebraukt dziļākās auzās.

es pēdējā laikā pārmetu sev, ka nevaru pateikt visu līdz galam..nu vnk nenāk laukā.
tad sēžu mājās un domāju- nu vajadzēja tak, bet tad, kad atkal pienāk teikšanas mirklis, tā nevaru un viss.

Man šķiet,ka labāk ir nožēlot to,ko esi izdarījis,nevis visu mūžu mocīties ar domu "kā būtu,ja būtu"...bet nu man personīgi regulāri ir tā,ka pasaku to, ko labāk nevajadzētu teikt :D

gan ta, gan taa...
bet pagaidam sap tas,ko neesmu pateikusi,jo taa persona to vnk nezina....
varbut tas butu ko mainijis lidz sim,kaa ir noticies...
bet kam janotiek,tas jau tapat notiks....

bet vai tad nav tā, ka ja tu pasaki to, ko nevajag, tad vari sabojāt visu.. un iespējams ar atvainošanos un visu citu nepietiek, bet ja tu kaut ko nepasaki, tev vēl ir iespēja pateikt, bet nu, kurš gan gaidīs.. :-/ nezinu, visādi. mani šie abi jautājumi šodien pamatīgi noslogo prātu

ir nācies pārdzīvot par abiem. taču viss, ko esmu teikusi, pat ja tas ne pie kā laba nenoveda, ir kaut kādā veidā devis mācību. uzskatu, ka nekas nenotiek tāpat vien, tādēļ arī pateiktais vārds, pat ja likās pec tam galigi nevietā, tomēr labāk noskaidro situāciju, nekā klusēšana. un labāk tomēr mocīties par pateikto, nekā par nepateikto, jo tas, kas pateikts karstumā varētu buut nevajadzīgs, nevietā, taču ja vēl ilgi domā: "nu kāpēc nepateicu??", tad vajadzēja gan pateikt...
nu kkā tā :D

jāskatās uz situāciju. saka jau, ka klusēšana zelts un bla bla, taču nepasakot tu atkal iekšēji ārdīsies un tas tevi grauzīs.
ja tas, ko vēlies teikt ir pamatots un tev tas ir svarīgi, tad noteikti jāsaka

Es vienmēr izvēlos otro variantu!Nezinu, vai tas ir labāk!Man bieži vien liekas, ka tāpēc arī man tā neiet, ka baidos pateikt to, ko domāju, jo baidos, ka pēc tam nožēlošu!Tāds riņķa dancis sanāk!

bet mani tā kaitina tas, ka es zinu, ka man jāpasaka.. ok, varbūt tas neko nemainīs, bet vismaz visiem viss būs skaidrs.
un, ja man pat konkrēti jautātu, šaubos, ka spētu to no sevis izspiest.
nu, kāpēc tas ir tik grūti??

Es bieži emociju uzplūdos pasaku stulbības, bet man ir dots labs talants pat no saspringtām sarunām izlīst kā caur adatas aci sveikai un veselai.
Es arī mēdzu daudz ko neteikt, man nepatīk atklāt visas kārtis. un vēlāk nekad nav nacies nožēlot to, ka neesmu pateikusi, tieši otrādi, esmu nožēlojusi savu emocionālo atklāšanos cilvēkiem.

ir jau tā, ka dažādiem cilvēkiem sanāk pateikt par daudz, tad liekas- nu wtf, kur bija mana galva? bet svarīgākajam- neko.
laikam būs jāsaņemas un jādara, kkas lietas labā. :D
sliktāk jau vairāk nebūs.:D

Vārdiem ir liels spēks - ar tiem var sabojāt VISU...šad tad nelabojami. Bet no otras puses, nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, jo no karmiskā viedokļa, mūsu dzīve ir pakārtota cēloņu-seku likumam :)Bet nu šad tad ir vērts mēli turēt aiz zobiem...:) Es vairāk paļaujos uz iekšējo balsi,ja jūtu,ka kaut kas ir jāsaka, tad saku. Tas gan neattiecas uz to iekšējo balsi,kas sāk runāt pēc dažām viskija glāzēm :D

oga, man tas pats. dažreiz brīnos. iespējams, ka otrajam cilvēciņam ir jāiedrošina. jāliek noprast, ko teikt un vai teikt

Pēc sevis spriežot, labāk paklusēt un neteikt. :-/ :-( Ber tas nav nemaz tik viegli. Kas vēl nav pateikts, to var arī vēlāk pateikt. Bet izteiktus vārdus atpakaļ neatgriezīsi.

Es labāk nožēloju pateikto,nekā klusēju.

es parasti ilgi laužos laužos un pasaku. labak piedzīvot vilšanos uzreiz, nevis mēnešiem ilgi domāt, kā būtu bijis, ja pateiktu.