Sveikas, meitenes! :-)
Nezinu pat ar ko, lai sāk...Attiecībās ar savu vīrieti esmu nonākusi neapskaužamā situācijā. Tas ir murgs, ko es šobrīd izdzīvoju. Liekās, ka dzīve ir apstājusies un es spēju eksistēt tikai no nervu un miega zālēm. Ģimene man ir svarīgākais pasaulē. Ja nav tās, tad neko man arī nevajag. Mums ir mazais, dzīvoju mājās, vīrs pelna naudu ar melnu darbu, viņš nodarbojās ar metālapstrādi. Telpu daudz, putekļu arī un vienam visu paveikt ir grūti, es to saprotu. Vasarā, kādu darbiņu pie viņa prasīt atnāca kāda 14-gadīga meitene. Vīrs viņu pieņēma- saka, lai jau piepelnās bērns pa vasaru, ja grib. Viņa tur slauka, tīra, nu vienvārdssakot- piepalīdz tajos saimnieciskajos darbos. Viss tas bija pieņemams līdz dienai, kad šī palīdzība pārvērtās manuprāt, vājpprātā. Ģimene tika aizmirsta. Tagad visur līdzi braukā šī mazā meitene (nu jau viņai ir 15) Vīram bieži jābraukā uz Rīgu darīšanās un visur viņa tiek ņemta līdzi...Viss viņai tiek nopirkts. Viņa tiek vesta izklaidēs uz kalniem, uz izklaides centriem, pa veikaliem, pa...visur, kur brauc viņš pats. Kad es prasu, kāpēc Tu mūs nekur neņem un ar mums negribi laiku pavadīt- viņš saka, nezinu- Tu man masīnā mūziku neļauj skaļi klausīties! Kā mani tracina tie saldie meli, tie pliekanie iemesli, tas nav vārdos izsakāms! Meitene šobrīd mācās 9.klasē. Skolu basto, lai atkal iesēstos mašīnā un ieņemtu manu vietu. Katru nedēļās nogali un darbdienas vakarus viņa pavada pie viņa, darbnīcā. Brīvdienās tur paliek pa nakti, bet nekas jau starp viņiem neesot, tā viņš man saka!!! Meitenes mātei arī nav iebildumu, jo naudu māte pelna viena pati, bez vīra. Ģimene ir nabadzīga, daudzbērnu, un meitenes mātei tā ir savā ziņā atslodze, ka meita i naudiņu saņem, i viss viņai tiek nopirkts, tikai nez, kā viņa uztver savas 15 gadīgās meitas un 43 gadīgā vīrieša attiecības?! Tā, kā normu? Viss ok., ka meita naktīs dzīvo pie precētiem večiem, basto skolu un ej nu sazin, ko vēl tur dara? Kad es vīram prasu, jautāju, kāpēc tā, kas un kā, atbilde ir viena- es negribu par to runāt, man negribas taisnoties un beigās vēl sāk bļaut un ārdīties, ka es pārāk daudz jautājumus uzdodu un gribu zināt, kas viņam var būt kopīgs ar šo bērnu, ka viņa spēj aizstāt ģimeni? Atbildi jau es pusgadu gaidu. Cik var klusēt, melot, neatbildēt, izlikties un galu galā sēdēt uz diviem soliem vienlaicīgi? Nesaprotu, ja mīl, vai tā rīkotos? Laikam nē. Esmu jau vairākas reizes lūgusi pārtraukt jebkādas attiecības ar šo meiteni, bet pretī esmu saņēmusi vai nu uzbļāvienu, ka esmu apnikusi, vai vienkārši dusmu pilnu klusumu...kā pret sienu! Jaunajā gadā nosolījās, ka turpmāk visu būšu es, bet tie bija tikai solījumi, atkal viss ir pa vecam. Nav vairs spēka. Nav kur iet, nav, kur aizbraukt un aizmirsties. Esmu es ar sagrautu, saskārpētu dvēseli un satrauktais mans mazais, jo visu redz un jūt. Arī viņam tēva pietrūkst, jo viņšs dzīvo tik pa darbu. Bailes pat domāt par viņa seksuālām attiecībām ar mazgadīgu meiteni...es nojūgtos, ja manas domas un apkārtējo aizdomas apstiprinātos!
Ko Jūs, meitenes, domājat par šo? (t)