Viss iesākās ne pārāk skaisti. Nebija man princis baltā zirgā. Bija vecis ar VW Passat sudrabotā krāsā. Sava dzīves pieredze, dzīvo kopā ar māti (vai tāpēc, lai lētāk?), darbs - neregulāras haltūras. Šobrīd bezdarbniekos.
Daudz ko var pieciest. Bet tusēšanos mašīnā - ne pārāk ilgi. Uz mājām mani neveda, mammai nerādīja. Jā, jā, VISS notika mašīnā.
Par ko bēda? Par to, ka nerunā. Šķiet, ka varu kliegt, raudāt, šantažēt, sist galvu (nav svarīgi - savu vai viņa) pret sienu, rezultāta nekāda. Nerunā un viss. Es neprasu, lai man katru dienu saka, ka mīl, bet man arī nepietiek ar SMS, kurā ir "sku4aju".
Varbūt esmu pārāk blonda, lai saprastu to cilvēku. Varbūt neuzskata mani par tik nopietnu, lai es saprastu tādas jūtas. Varbūt uztver mani kā bērnu. Vai 30 gados par jūtām nemēdz runāt? Kad satikāmies pirmo reizi, man bija 20, viņam - 29. Vai starpība pārāk liela?
Apnika, ka nerunā. Lai tad nerunā viens. Bet kaut kā izprast vienalga gribas.
156
