Lieta tāda,ka man gribas ar kādu parunāties... (t)
Kādu laiku atpakaļ ar puisi spēcīgi izvērtējām to vai mūsu attiecības maz jēga turpināt,jo ..nu jā ar mīlestību vien ir par maz. Strīdi ņēma virsroku. Bet tomēr mēs abi sapratām,ka gribam saglabāt šīs attiecības,tā nu tagad abi cenšamies.
Godīgi sakot,es vienmēr esmu uzskatījusi,ka lielākoties visas nebūšanas slēpjas manā zemajā pašvērtējumā (ir varianti kā to celt?)
Esmu diezgan prasīga pret otru cilvēku,man nepastāv tādi"Es šodien aizmirsu tev padot ziņu".. Un pēdējā laikā draugs ir atradis labu darbu,viņš saprotams ir aizņemts,kad atbrauc mājās (mēs kopā nedzīvojam),viņam gribas vai iziet ārā, vai vienkārši atpūsties,vai kaut kas cits jāsadara. Bet es tikai sēžu un pūstu mājās,jo esmu par kautrīgu,lai pati ietu un iekarotu pasauli. Un tā nu es vienmēr sāku cepties par to,ka viņam man nav laika,ka viņam nav laika pasēdēt un parunāties ar mani. :-/ Un kopš mūsu attiecības nopietni tika apdraudētas,es ļoti izvērtēju to,par ko ir vērts cepties. Un šī ir lieta,kas manā galvā saka- NAV VĒRTS! Aizpildi savu laiku,tad būs mazāk laika uzvilkties gaidot viņa ziņu. Bet emocijas trako iekšā,gribās atkal sacept mazsvarīgu scēnu no kuras nav nekāda labuma,tikai attiecību pasliktināšana.
Un vēl kas par ko es domāju :-/ Ir tas,ko es savam puisim varu piedāvāt. viņš manu dzīvi padara interesantu un spraigu. bet man šķiet,ka no savas puses es viņam neko interesantu nevaru dot.. Iespējams jau,ka man tikai tā liekas,bet es neredzu viņam jēgu no manis :-(
Un jā,es vienmēr pārāk daudz domāju :-/
35
