Hey, gribu dalīties šodienas emocijās,kuras nemāku raksturot.
Šodien sanāca saruna ar mammu par bērniem un par pret apaugļošanās līdzekļiem un uzzināju,ka man varēja tagad būt 17 gadus vecs/a brālis/māsa. Pirms tiem 17 gadiem, mamma ar visiem aizsarglīdzekļiem tā teikt iekrita un palika stāvoklī. Tajā laikā ar tēvu viņa grasījās šķirties un bijām jau mēs divi, es un brālis. Nu jā un viņa uztaisīja abortu.
Mani tas šokēja, jo mamma mīl bērnus, pati ir skolotāja. Un es kā pret abortu kā tādu esmu pret. :-/
Protams saprotu viņu, jo bija situācija, ka tēvs bija sācis dzert un riskēja jau ar mūsu dzīvībām. Bet tomēr tā domājot, ka man iespējams būtu vēl kāds superīgs cilvēciņš uz ko paļauties..
Lieki piebilst, ka tad mēs mammai būtu 3 un viss.. Jo tēvs pēc pāris gadiem gāja bojā.Laikam tā arī bija labāk,par mammas lēmumu, jo viss laiks, ko pavadīju zem mammas spārna bija grūts, bet tomēr skaists
bet nu tik jocīgi..
Es vienkārši gribēju dalīties emocijās, ko es pati nemāku saprast.
Un varbūt arī kādai no jums ir bijis līdzīgi,kad sāk domāt kā būtu bijis ja būtu noticis savādāk? :-)
671
