par dzīvi,kā izvērsusies, pārdomas

Man ar tēvu ir drausmīgas attiecības! Visu laiku strīdamies, ienīstu viņu, bet sirds dziļumos es viņu vienalga mīlu un negribu, lai viņš mani pamet kā to ir izdarījuši manu draudzeņu tēvi un šeit dažām meitenēm... :-/

Bet par to vēl vairāk man žēl, ka nepazīstu savu pusmāsu, un ļooooti šaubos, vai viņa nojauš par manu eksistenci! (t)

Gemini-kpc tā? (t)

Agrāk visu laiku jautāju-kādēļ man tāds ģimenes modelis? Rezultātā es nespēju veidot ilglaicīgu savu ģimeni. Ir sajūta, ka esmu neizdevusies sieviete.
Manam tēvam aizvakar bija dzimšanas diena.. Apsveikt viņu? Bet par ko? Ka dzīvē tikai kļūdījies?

nuu es labprāt vismaz gribētu redzēt, kā izskatās mans vectēvs [zinu, ka ir dzīvs, bet šaubos vai viņš vispār zina par manu eksistenci] ;-)

man arī daudz mīļu cilvēku iz aizgājis aizsaulē- vissāpīgāk tēvs :-/
man žēl ka viņš neredzēja to, kā es beidzu 9., 12. klasi un drīz jau arī augstskolu. ka viņš mani nevedīs pie altāra, kad reiz precēšos. to, ka viņš nevar iepazīties ar manu puisi un izturēties kā jau norūpējies tētis, kad meitiņai uzrodas pielūdzējs. un vēl daudz lietu, ko viņš nav man iemācījis- nemācīja braukt ar mašīnu kā tēti to mēdz darīt utt. jāpiemin, ka katrs vecāks dod savu ieguldījumu bērna izaugsmē un man pietrūkst vīrieša audzināšanas. varbūt tas ir iemesls, kāpēc esmu neveikla attiecībās ar vīriešiem, jo nav bijis tēva plecs pusaudzes gados un vispārīgi dzīvē.
vēl man ir žēl, ka omīte mirusi. ar viņu bija grūti, bet viņa tomēr bija mana omīte. ir vēl daudz cilvēku, kuri ir aizgājuši un pietrūkst, kaut vai bijusi maza saskare ar viņiem.
es ļoti bieži aizdomājos par to, kā būtu bijis ja būtu noticis savādāk?
vai manis vispār būtu, ja mamma jaunībā pārceltos uz Jelgavu?
kas ar mani un draugu būtu, ja es nebūtu aizbraukusi tajā ceļojumā? atceros, ka mēs par to vienreiz runājām.
ir daudz dažādu lietu par kurām aizdomājos :-|

aisse, man arī bija jauka bērnība, mani kā vienīgo lutināja utt., bet pašai nekādas superīgās attiecības arī ne ar vienu nesanāk, šķiet, ka vispār nemāku mīlēt vai arī ar tiem neīstajiem esmu kopā. :( Un vnm kaut kādi sarežģījumi.

Lietussargs, šodien uzzvanīju mammai un viņa, tā starp citu, pateica, ka viņas draugs ievācas mūsu mājās! :-O
Man nekas nav pret to,ja viņi satiekas utt, bet ievākties manās mājās, kur es braucu ,lai satiktu mammu un brāļus? Lieki pat teikt, ka jau tagad tur ir saspiestība.
Viņas dzīve ir viņas dzīve, bet tā nevar ietekmēt manējo. (stāsts ir pagarš, bet ar savu "patēvu" nesarunājos jau gadus 3).
Un tagad-kur man vairs braukt?? Man nav māju vairāk..

uh, kas par tēmu...

Man jau bija nomiruši abi vectēvi, kas 19mit gados pa īstam saskāros ar murgu-nāvi.
Lūk, tā bija briesmīga, briesmīga, briesmīga vasara. Drauga brālēns pakārās. garšs stāsts..murgs. un tā bēru nakts! lūk tad bija daudz jautājumu..bez atbildēm.
Un tad nākošā vasara... kad mans klasesbiedrs, arī pakārās. tad man vispār bija čau... Pārdzīvojums par klasesbiedru+ uzplēstas sāpēs par pagājušo vasaru, kad aizgāja drauga brālis- vienaudzis, tik jutrs cilvēks...
Smaga tēma, tiešām.
Bēres vispār bija kaut kas neaprakstāms, (t)

Tagad sanāk aizdomāties par kādu ģimeni manā novadā..varbūt internetā lasījāt- Praulienā. Vecāgada dienas rītā no dūmiem nosmaka vīrietis un sieviete,palika 3 berni.... Tas ir drausmīgi.
Kāpēc tā notiek?

labpraat, ja buutu iespeeja, gribeetu iepaziit savus vecvecaakus.. bet, diemzheel, kad piedzimu, dziiva bij tikai viena oomiite... :( paareejie aizgaaja paaraak agri..laikam jau smagaa dziive un mierinaajums alkohola vinus panjeema.. skumji, neko daudz nezinu par viniem, tik to, ka bija smagi, zheel vecaakus, ka vinjiem tik smaga beerniiba bijusi... nu jau 10 gadi, kaa mana vieniigaa oomiite ir mirusi.. :'-( skumji... miileeju vinju, kaut bija gruuti sadziivot.. vinja mani nemiileeja, vnm lamaaja, pie visa vainoja mani... kad vinja mira, es biju taa, kas dzirdeeja vinjas peedeejo elpas vilcienu, bet kaa beerns to nesapratu, tikai veelaak to sapratu.. veel ilgi peec tam dzirdeeju kaa vinja mani sauc maajaas.. nezinu kapeec taa.. nezinu cik ljoti svariiga vinai biju, jo kad mamma bija staavoklii, oomiite pateica, ka mani nevajag, taa kaa pret kkaadu lupatu.. ehh, bet ja vinja buutu dziiva- apskauti, samiiljotu un pateiktu, ka lai vai ko domaa, lai vai ko dariijusi dziivee, vinja ir man svariiga, jo ir vieniigaa no vecvecaakiem, ko kaut cik iepazinu...

es saku tā -
reizēm, īstenībā bieži ir tā sajūta, ka nezini vai gribi būt kopā un vēl biežāk tas, ka domā, ka nemaz neesi attiecībām lemta, ka esi lemta viduējībai, vientulībai un citu problēmām... ļoti bieži, kad man visvairāk kādu vajag blakus, man neviena nav... a ko darīt? neko.. sakod zobus, iedzer pus pudeli baldriānus un elpo tālāk...

Gemini (t)

vispār šī tēma tāda baigi smaga..
pēdējais trieciens bija labākās draudzenes tēva nāve.. :%27-(

Arī mana mamma ir taisijusi abortus, ja nemaldos un pareizi atceros, tad 2 reizes.
Arī es pati 1x esmu uztaisijusi, pirms 2 mēnešiem, es KATRU DIENU domāju, kā būtu, ja būtu. Ļoti smaga tēma priekš manis, katru dienu acu priekšā tas ko redzēju, un...katrā ziņā ļoti smagi.
Vai nožēloju?! Protams! Esmu diezgan ticīgs cilvēks, Dievam ticu, zinu, ka aborts, tas ir grēks, bet, ko darīt! Es to esmu atstājusi aizgājušajā gadā, un ļoti ļoti ceru, ka nekad tas vairs neatkārtosies...

Manuprāt te labi iederas viena iepriekšējā tēma, par to kāda ir mūsu "misija" uz zemes. Kāda ir jēga cilvēka dzīvei,ja viņam visu laiku ir ciešanas. Un tad var turpināt par to saucamo misiju, tik manuprāt, ne vienmēr to var atrast.

Gemini- Zinu, kā tas ir, kad mamma sāka dzīvot kopā ar manu brāļa tēvu ( brāļa tajā laikā vēl nebij). biju maza..tas bij jau sen.. bet man viņš tāa riebās..vienm likās,ka viņš grib mani uzpirkt, jo deva naudu daudz un tā, bet man viņš besija..
Sāka dzert u.t.t un kr4 tas viss bij viens liels murgs.. paldies Dievam viņi jau sen ir šķīrušies..vienīgi žēl brāļa,ka pat neatceras savu tēvu, jo kad viņi šķirās, tad brālim bija tikai kāds gadiņš..

Pirms nepilna gada mēneša laikā es zaudēju pirmos tuvos cilvēkus - vectēvu un vecmammu :%27-( tas bija smagākais posms manā dzīvē. Iemesli bija daudz, vēl joprojām nespēju aizmirst tās sajūtas. Ienīstu bēres, nāvi! To visu nespēju uztvert mierīgi, pat tad, ja nomirst kāds zināmais, kas man nav tuvs. Tāpat es nekad neesmu redzējusi savu mammas mammu, mammai bija tikai 15gadi, kad viņa nomira.
Un runājot par abortiem, manai mammai ir bijuši vairāki. Bet visiem ir bijis ļoti liels iemesls, kāpēc netika piedzemdēti. Mēs esam divi (es un 10gadus vecāks brālis) un tā pat ir labāk, jo dzīvē mums ir gājis grūti. Abi tagad esam izauguši un mamma var dzīvot savu dzīvi, kas viņai ir trūcis. Visu mūžu viņa ir tikai un vienīgi par mums rūpējusies, lai tik mums būtu labāka dzīve!!! :-)
Savu tēvu es pazīstu, kad man bija 5gadi viņš aizgāja. Pāris gadus apciemoju viņu, kad pārvācos uz citu pilsētu vairākus gadus neredzēju un pat nesarunājos ar viņu. Tagad kopš mans draugs ir no tās pašas pilsētas no kuras viņš, mēs esam sākuši satikties un viens pret otru labi izturamies (pieklājības pēc). Bet ja godīgi es viņu nespēju no sirds nosaukt par Tēvu un samīļot. Jā, viņš ir.. bet ne manā sirdī. Pārāk daudz mums ir nodarījis pāri, ko es vienkārši viņam nekad nespēšu piedot.

Es šad tad iedomājos, kā būtu, ja būtu.
Iespējams mana dzīve būtu veiksmīgāka ja jaunībā, bērnībā būtu izdarījusi to un to savādāk.
Runājot par nāvi, pēdējā laikā no manu radu loka aiziet aizvien vairāk un vairāk cilvēku. (t)
Atceros bērnībā bija forši savākties visiem radiem kopā, pārrunāt kā gājis, kas jauns... mēs bijām kupls skaits.
Tagad mēs visi varam sasēsties pie viena, neliela izmēra galda... (t)
Un vispār, es mēģinu iegaumēt to, ka katra diena var būt pēdējā, tāpēc cenšos īpaši piedomāt pie tā, kā es izturos pret saviem tuvajiem. Man ir bijusi negatīva pieredze ar šo visu... un otrajā dienā tā cilvēka vairs nav un vainas apziņa būs ar mani līdz mūža galam. (t)

Mjāā....tu teici, ka tēvs tevi gribēja izmest arā pa logu, es 4 gadu vecumā dēļ tā ka vecāki nepieskatīja, izkritu ārā no trešā stāva,pārkritu pāri balkonam.Ārsti esot teikuši, ka man ir ļoti palaimējies, jo ar tiem vaļējiem lūzumiem varēja beigties daudz sliktāk. (t)
Runājot par abortiem, māte vienreiz teica, ka esmu bijis negribēts bērns.Un tā viņa cenšas izprast, kāpēc es esu tāds ''depresants''. :-/

Man ļoti bieži ir domas par to, cik ļoti mana dzīve varētu būt citādāka. Principā es nezinu, ko nozīmē īsta ģimene, tā sajūta, ka var aizbraukt mājās pie ģimenes. Mana mamma agri aizgāja aizsaulē, man bija tikai 13gadu. Un viss, tad mana dzīve sabruka kājām gaisā. Tēvs man principā nav, nu labi, faktiski jau tāds eksistē, tikai viņš sēž cietumā. Brāļu un māsu arī nē. Tā nu apmēram divus gadus nodzīvoju bērnunamā, beigās tante paņēma mani pie sevis. Nu tas ir tā īsumā.. bieži vien domāju par to, kas būtu, ja būtu mana māmiņa dzīva. Es tiešām domāju, ka mana visa dzīve un es pati būtu pavisam savādāka nekā šodien! Lai arī kā cīnos, bet nespēju nekad to visu vienkārši atstāt pagātnē, es to visu nespēju līdz galam tur atstāt. Pie tam cik ironiski, ka rītdien paiet tieši precīzi 10 gadu kopš dzīvoju ar māmiņu tikai sirdī, ne reālā pasaulē. Tiešām dzīve pret mums neizspēlē nekādus mazos jociņus.

Burning- pastāsti kāda ir dzīve bērnu namā?
nepvainojies tik , ka tā prasu ;) Es vienkārši tiešām nezinu...