sveikas, dāmas :-)
mans stāsts tad būtu šāds:
ar puisi esam kopā (tikai) 2 mēnešus, bet man jau viss ir līdz kaklam! to pat grūti izskaidrot.. nesaista nu vairs nemaz. cenšos visu laiku atminēties, kas bija tās lietas, kas man tiiik ļoti viņā simpatizēja no sākuma, bet vienkārši nespēju! kad nosolos sev, nedomāt tikai par sevi (un tāpēc no šīm attiecībām tik neapdomīgi neaiziet, jo esmu viņam var teikt tiešām viss), tad tas tāpat beidzās ar to, ka cenšos norobežoties. arī manas simpātijas jau sen aiziceļojušas citā virzienā (lai gan par to nav stāsts, jo šo simpātiju attiecību perspektīva ir pielīdiznāma apaļai nullei, un to ļoti labi apzinos :-D ).. vispār izmisums, un nezinu, ko lai dara. puisi pamest ļoti ļoti ļoti žēl, jo zinu, ka sagraušu tādā veidā. bet to nevar, jo tepat aiz stūra jau ļoti ļoti nozīmīga sporta sezona viņa karjerā.. vēl arī jāpiebilst, ka puisis lutina un rūpējas ļoooti par mani. tikai man jau sāk šķist pa daudz. un esmu to teikusi!
jautājums: vai var būt tā, ka otra cilvēka ir par daudz (ja saprotat, ko gribu ar to teikt), tāpēc notiek pretreakcija, kas šajā gadījumā ir apnikums un norobežošanās? :-/
297
