Šodien visu dienu darbā skumji. Vakar arī. Un aizvakar vēl vairāk.
Runa ir par to, ka savējie aizbrauc. Un uz neatgriešanos, jo laime tur jau atrasta.
Kr4! Vasarā ballē iepazinos ar 1 džeku, kurš bija atbraucis atvaļinājumā pie vecākiem uz nedēļu. Pa to laiku paspējām iepazīties un satikties arī 2. reizi. Pēc nedēļas viņš aizbrauca.
pa šo pusgadu sazvanījāmies reti, ta4u pēc sarunas vnm lidoju vēl 2vas dienas.
Pusgadu gaidīju šos svētkus, kad atbrauks ciemos pie vecākiem uz LV.
Un atbrauca ar. Satikāmies. No laimes raudāju. Balle bija pasakaina. Un arī vēl vienu reizi satikāmies. Abi slimi pēc zsvētku ballēšanās, bet nekas :D
Bet... Tūlīt atkal brauc prom. Ārzemēs jau dzīvo padsmit gadus. Ir izsities. Iemācījies vairākas valodas, iemantojis tās valsts cilvēku uzticību. Atgriezties - pat nedomā, jo LV atvaļinājums viņām šķiet par garu.
Un es. Strādāju LV un braukt prom nevēlos, jo karjeru vēlos veidot iekš LV.
Līdz ar to ar asarām acīs - domāju - kādēļ mums tiek doti tik pasakaini cilvēki, lai tos tūlīt arī atņemtu. Kāpēc dzīvē nevarētu būt kā tajā laimīgajā pasakā?!
Skumji. Skumji. Vēl skumjāk.
Pat ja reiz satikšu kādu citu, viņš vnm būs manā sirdī.
Tik pozitīvu, iedvesmojošu pedantisko aunu vēl ne reizi nebiju satikusi. Ar viņu ir tik viegli. To sapratu jau 1majā deju solī, kad iepazināmies!
Viņš spēj iedvesmot - un ne jau tādēļ, ka lasa daudz grāmatas vai nodarbojas sar jogu, bet tādēļ, ka atrodas tādā sabiedrībā, kur cieņpilna attieksme vienam pret otru ir ik uz soļa.
Skumji arī šovakar.... :%27-(
438
