Kā "atlaist" bērnu

Te slavenais teiciens- viss ir galvā!
Jādod iespēja bērnam izrauties no šīs valsts, ja jau tā ir bijusi viņa izvēle, kā arī, galvenais ir atbalsts - lai zina, ka Jūs viņu atbalstīsiet jebkurā viņa izvēlē, ticiet man, bērnam būs daudz vieglāk aizbraukt, ja viņš jutīs, ka atbalstiet un neesiet saskumusi! Lai veicas :) !

Cenšos neizrādīt savu nu jau depresīvo stāvokli. Bērns priecīgs, iekārtojies, bauda dzīvi. Es, te mājās Latvijā, raudu kā piepe.

Vai bija tā, ka uzreiz no dzīves ar mammu devās prom no Latvijas? Tad tas noteikti ir grūtāk, kā tad ja ir kāds atšķirtības mirklis te pat.... Man tūdaļ bērns uz gadu, projekta ietvaros, dodas prom...bet "te pat" pa Eiropu. Plānojam tikties ik pa trim mēnešiem. Lidmašīnas biļetes, laikus pērkot, nav dārgas un nedēļas nogalē nav tik gari l, lai viens otram arī būtu par daudz...

Interesanti, kur un kāds ir labi apmaksāts darbs acīmredzot nekvalificēta darba darītājam.

law7 @ 21.06.2025 21:42

Interesanti, kur un kāds ir labi apmaksāts darbs acīmredzot nekvalificēta darba darītājam.

Ir, ir...

KasTe @ 21.06.2025 22:17

Ir, ir...

Ja zina brīvi četras valodas. Nav grāvji jārok.

KasTe @ 21.06.2025 22:17

Ir, ir...

Es tak neapšaubu, ka ir.
Cita lieta, ka man te bariņš pazīstamu labi izglītotu latviešu nobriedušākā vecumā, kuri dzīvo valstīs ar "daudzkārt augstāku dzīves līmeni" un kuriem ir ģimenes, aug bērni, sūkstās, ka nekustamā īpašuma (ne)pieejamības (izmaksu) dēļ un citu vidusslānim ierastu lietu izmaksu dēļ viņu dzīves līmenis patiesībā ir zemāks, nekā tad, ja būtu palikuši Latvijā.
Vienlaikus es, protams, labi saprotu, ka 19 gadīgam jaunietim/-ei nav tādu izmaksu pozīciju, kas saistītas ar ģimenei ar bērniem piemērota mājokļa iegādi vai īri un citām ģimenēm ar bērniem nepieciešamām lietām.

law7 @ 21.06.2025 22:25

Es tak neapšaubu, ka ir.
Cita lieta, ka man te bariņš pazīstamu labi izglītotu latviešu nobriedušākā vecumā, kuri dzīvo valstīs ar "daudzkārt augstāku dzīves līmeni" un kuriem ir ģimenes, aug bērni, sūkstās, ka nekustamā īpašuma (ne)pieejamības (izmaksu) dēļ un citu vidusslānim ierastu lietu izmaksu dēļ viņu dzīves līmenis patiesībā ir zemāks, nekā tad, ja būtu palikuši Latvijā.
Vienlaikus es, protams, labi saprotu, ka 19 gadīgam jaunietim/-ei nav tādu izmaksu pozīciju, kas saistītas ar ģimenei ar bērniem piemērota mājokļa iegādi vai īri un citām ģimenēm ar bērniem nepieciešamām lietām.

Lasīji, ko es rakstīju? 19 gadi un četras svešvalodas.

KasTe @ 21.06.2025 22:29

Lasīji, ko es rakstīju? 19 gadi un četras svešvalodas.

Ar valodām vien tavs bērns noteikti nepelna tik daudz, kā man pazīstamie latvieši, kuri darīja augsti kvalificētus darbus Latvijā un tādus pašus dara arī ārzemēs.

law7 @ 21.06.2025 22:32

Ar valodām vien tavs bērns noteikti nepelna tik daudz, kā man pazīstamie latvieši, kuri darīja augsti kvalificētus darbus Latvijā un tādus pašus dara arī ārzemēs.

Esmu novērojusi, ka Tu esi ļoti gudra sieviete. Cienu Tavus komentārus un viedokļus. Bet šoreiz man gribas uzklausīt, lasīt mammu viedokļus, kuras ir bijušas/ir/ būs "manās kurpēs".

Neesmu gan bijusi Jūsu vietā taču man liekas, ka varbūt ja pirmo reizi aizdosieties ciemos pie sava bērna un redzēsiet, ka viņam viss tur ir labi, arī sirds jums kļūs mierīgāka. Arī taču var sazvanīties pa videozvaniem un starpcitu tā var sanākt laba iespēja ik pa laikam izrauties kādā mazā atpūtā un ceļojumā un tikšanās reizē ar bērnu. Ne arī viss ir mūžīgs, jauns vēl, apceļos pasauli un varbūt sagribēsies būt atkal Latvijā.

Tukšās ligzdas sindroms. Vienkārši ļaujies emocijām. Pasēro. Paraudi. Tas ir zaudējums. Kāds viens Tavas dzīves posms ir beidzies.
Biju tur. Vecākais puika jau lielos vilcienos bija atdalījies, bet dzīvojām vēl kopā. Bet kad viņš reāli izvācās: paņēma līdzi mēbeles no savas istabas. Un es vakarā atnācu mājās-viņa istaba bija tukša, ar mani notika šis...Tas ilga kādus 2 mēnešus. Pēc tam atklājās tik forša pasaule- priecājos, ka par 1 bērnu mazāk jārūpējās, vairāk brīvā laika. Viņa istabu pārtaisīju par savu darbistabu un stūrī vingrošanas stūrītis.
Katrā ziņā ļaujies savām emocijām. Ja gribās raudāt, raudi šobrīd.

law7 @ 21.06.2025 22:32

Ar valodām vien tavs bērns noteikti nepelna tik daudz, kā man pazīstamie latvieši, kuri darīja augsti kvalificētus darbus Latvijā un tādus pašus dara arī ārzemēs.

Vispār pilnīgi beztēmā aizrunājies, autore prasīja kaut ko pilnīgi citu.

Mana pieredze. Meita 17 gadu vecumā aizbrauca apmaiņas programmā uz ASV. Kamēr kārtojām visus dokumentus, un bijām aizņemti ar visu to sagatavošanās procesu, nebija laika ļauties emocijām, domām, vienkārši sapratu ka bērns dodas uz 1 gadu prom. Braucām vēl tādā pacilātā garastāvoklī uz lidostu, bet tad kad es braucu atpakaļ viena pati...vot tad man līdz kaulam aizgāja ka viss, esmu viena, bez bērna, (atiecības ar topošo vīru šo sajūtu neglāba) un pie Cēsu ielas taxī man sāka birt asaras. Godīgi, tas bija manas dzīves smagākais posms, daudz raudāju, bet tajā pat laikā biju neizsakāmi laimīga par bildēm, vēstulēm ko saņēmu, jo mans bērns bija laimīgs par izdarīto izvēli un viņai labi veicās. Jā, bet tas tukšās ligzdas sindroms sāp pilnīgi fiziski.
Šobrīd meita jau vairāk kā 10 gadus dzīvo un strādā ASV, atpakaļ tā arī neatbrauca. Ciemos esmu bijusi jau vairākas reizes. Bērns laimīgs, es laimīga, visiem labi 🙂

Manai mammai tāda situācija. Jaunākais bērns aizbrauca (lasīt - aizlaidās) uz ārzemēm studēt. Nu jau pirms kādiem 3 gadiem.
Protams, ka sākumā bija grūti, negribēja, ka brauc u.t.t. Bet ar laiku...palika vieglāk.
Šobrīd varbūt vēl kāds rūgtums ir palicis, bet nu uzskatu, ka pēdējais laiks to atlaist. Bet nu ko nu es zinu. Lai jau paši tiek galā. Man personīgi tā īsti grūti nav.
Vienkārši jāsaprot vai jātic, ka tieši Tavam bērnam tur ir labāk.
P.S. Mūsu gadījumā, domāju, ka mabro atpakaļ nebrauks. 😁😢
Grūtāk jau ir tiem, kam tas ir vienīgais bērns.

Man bija tā, ka "visa pasaule sabruka", kad abi vecākie bērni reizē pabeidza vidusskolu un devās studēt uz Rīgu (19 un 17 gadi)... Tajā rītā, kad pie mājas piebrauca mikrobusiņš, abi iekāpa un durvis aizcirtās... nespēju uzreiz iet atpakaļ dzīvoklī, kur taču vēl viens pusaudzis mierīgi gulēja. Klīdu ap skolas stadionu (dzīvojām blakus skolai), asaras bira kā pupas, tiešām bija sajūta, ka mana dzīve beigusies. Daudz ko izskaidro tas, ka gadiem biju dzīvojusi viena ar bērniem, bērnu tēvs epizodiski parādījās tikai. Kaut kā tās pirmās nedēļas pārcietu, tad sāka puiši braukāt uz mājām, sākumā 2reiz mēnesī, tad 1reiz...utt. (Tev tā gan nebūs, tāpēc grūtāk) Pēc tam tikai telefonsarunas. Bet sāku iet dažādos bezdarbnieku kursos, kamēr nākamajā vasarā iestājos medicīnas koledžā. (Vairākus gadus biju pakārtojusi dzīvi bērnu mācību un treniņu grafikiem, strādāju dažādus īslaicīgus un neoficiālus darbiņus).Un pēc dazīem gadiem pati pārcēlos uz ārzemēm. Praktiski ar bērnu pieaugšanu man pašai sākās JAUNA, sava dzīve. Bet tajā brīdī, kad tas notiek - nelīdz nekādi mierinājuma vārdi, ka viss pāriet, ka visām mātēm tā ir.

Paldies par pieredzes stāstiem. Paliek vieglāk. Mājās pagaidām vēl nav tukša ligzda. Ir pilnvērtīga ģimene un nākošie "putniņi, kuri aizlidos".