Mana pieredze. Meita 17 gadu vecumā aizbrauca apmaiņas programmā uz ASV. Kamēr kārtojām visus dokumentus, un bijām aizņemti ar visu to sagatavošanās procesu, nebija laika ļauties emocijām, domām, vienkārši sapratu ka bērns dodas uz 1 gadu prom. Braucām vēl tādā pacilātā garastāvoklī uz lidostu, bet tad kad es braucu atpakaļ viena pati...vot tad man līdz kaulam aizgāja ka viss, esmu viena, bez bērna, (atiecības ar topošo vīru šo sajūtu neglāba) un pie Cēsu ielas taxī man sāka birt asaras. Godīgi, tas bija manas dzīves smagākais posms, daudz raudāju, bet tajā pat laikā biju neizsakāmi laimīga par bildēm, vēstulēm ko saņēmu, jo mans bērns bija laimīgs par izdarīto izvēli un viņai labi veicās. Jā, bet tas tukšās ligzdas sindroms sāp pilnīgi fiziski.
Šobrīd meita jau vairāk kā 10 gadus dzīvo un strādā ASV, atpakaļ tā arī neatbrauca. Ciemos esmu bijusi jau vairākas reizes. Bērns laimīgs, es laimīga, visiem labi 🙂