Vēl aizvien būt apjukumā par karjeru(30+)

Es varu teikt, ka manas šaubas sākās 25 gados. Ļoti sākumā sevi nosodīju, jo redzēju to, ka visi zināja, ko gribēja, bet pēc kāda laika sapratu, ka katram ir savs laiks. Viss sakārtojās pa plauktiņiem!
Par karjeras maiņu - tas prasa spēku, pacietību un lielu drosmi, jo līdz 30 gadiem esi jau kādu brīdi kādā konkrētā profesijā un esi jau pieradusi pie sava finansiālā stāvokļa. Bet viss būs tpt labi, labāk mainīt uz to, ko gribi, nekā visu mūžu nostrādāt darbā, kas riebjas. Būsim reāli, 30 gados tikai sāc saprast to, kādu profesiju Tu sevī redzi un vai tiešām esi pareizajā vietā.
Tas pats arī ar stilu, jo vecāks, jo labāk saproti, kas piestāv, ko nevajag vilkt mugurā.

Es 22-30 gadu vecumā strādāju savā nozarē (to pašu, ko biju studējusi) un izsmēlu sevi šajā profesijā (ne vairs kur augt, ne tur arī diži laba samaksa, ja salīdzina ar slodzi) un tagad strādāju administartīvo darbu mazā uzņēmumā, kamēr atradīšu, ko gribu tālāk darīt.
Man liekas, ka mūsdienās ir pilnīgi ok mainīt darba vietas, uzņēmumus, profesijas un nav vērts sev pārmest, ja iepriekš kārotais tagadnes Tev vairs neiet pie sirds.
Protams, ja ir vēlme pārkvalificēties vai dot sev laiku izdomāt, ko vēlies darīt, noder, ja ir sociālāis vai ekonomiskais drošības spilvens, bet visādi citādi, man šķiet, ka ir pilnīgi ok, ja nav skaidrs, ko vēlies darīt.

Man 30+ gados tikai nāca saprašana kas patiesībā man padodas, kas ir manas stiprās puses, kur es spētu izmantot savu potenciālu, bet virzīties uz to ir grūti, jo jāsāk viss no apakšas, tātad arī zems atalgojums, kamēr izsities, jārēķinās, ka 5 gadi paies.

Ja finanses nav tik svarīgas un tas nav izdzīvošanas jautājums, tad iesaku darīt un virzīties uz to kas patīk, saista, redzi sevi. Tas atmaksāsies.
Man, diemžēl, tā nav, būtu turīga vīra sieva, vai dzīvotu pie vecākiem, kuri finansiali atbalstītu, virzītos uz to, noteikti, nešaubītos.

Viss ir izdomāts, tajā skaitā termiņi, kad ko drīkst sākt vai mainīt Karjera ir rotaļlaukums, nevis kāpnes - tā Sheryl Sandberg rakstīja savā grāmatā "Lean In": "The most common metaphor for careers is a ladder, but this concept no longer applies to most workers. As of 2010, the average American had eleven jobs from the ages of eighteen to forty-six alone. This means that the days of joining an organization or corporation and staying there to climb that one ladder are long gone. Lori often quotes Pattie Sellers, who conceived a much better metaphor: "Careers are a jungle gym, not a ladder." As Lori describes it, ladders are limiting - people can move up or down, on or off. Jungle gyms offer more creative exploration. There’s only one way to get to the top of a ladder, but there are many ways to get to the top of a jungle gym. The jungle gym model benefits everyone, but especially women who might be starting careers, switching careers, getting blocked by external barriers, or reentering the workforce after taking time off. The ability to forge a unique path with occasional dips, detours, and even dead ends presents a better chance for fulfilment. Plus, a jungle gym provides great views for many people, not just those at the top. On a ladder, most climbers are stuck staring at the butt of the person above."

humm @ 04.09.2024 14:09

Šeit laikam vēlējos padiskutēt par to ko darijāt kad arī 30 gadu vecumā īsti nebija skaidrs kādā karjeras virzienā vēlaties iet vai nepatika tas ko darijāt tajā laikā. Vai vajadzēja uzdrīkstēties sākt spert soļuz uz sapņiem un vēlamo karjeras ceļu.
Kādas domas,pieredzes utt?

Eksperimentēju. Tas, ka Tu to joprojām nezini, ir pluss, jo tuvākajā nākotnē tāpat vairums profesiju vidējam cilvēkam nebūs pieejamas.

Chikitita @ 04.09.2024 19:18

Ja finanses nav tik svarīgas un tas nav izdzīvošanas jautājums, tad iesaku darīt un virzīties uz to kas patīk, saista, redzi sevi. Tas atmaksāsies.
Man, diemžēl, tā nav, būtu turīga vīra sieva, vai dzīvotu pie vecākiem, kuri finansiali atbalstītu, virzītos uz to, noteikti, nešaubītos.

Mani vienmēr saskumdina un reizē uzjautrina šitie sapņu teksti par "ja vien man būtu daudz naudas, es darītu to un to". Un tas vienmēr ar tādu novirzi, ka kāds cits vainīgs pie tā ka nav. Šajā gadijumā pašas vīrs, ka nav bagāts (diez viņš pats to zina, ka sievai līdz kaklam ar šitādu nabagu dzīvot?) Patiesībā ir tā, ka var savā dzīvē saregulēt paši visu tā, lai kaut kas būtu. Un tas kaut kas būtu tas, ko pašas vēlaties. Jāsāk domāt no pareizā gala.

SarmaD @ 06.09.2024 07:04

Mani vienmēr saskumdina un reizē uzjautrina šitie sapņu teksti par "ja vien man būtu daudz naudas, es darītu to un to". Un tas vienmēr ar tādu novirzi, ka kāds cits vainīgs pie tā ka nav. Šajā gadijumā pašas vīrs, ka nav bagāts (diez viņš pats to zina, ka sievai līdz kaklam ar šitādu nabagu dzīvot?) Patiesībā ir tā, ka var savā dzīvē saregulēt paši visu tā, lai kaut kas būtu. Un tas kaut kas būtu tas, ko pašas vēlaties. Jāsāk domāt no pareizā gala.

Es daļēji piekrītu, jo pat hobijs/aizraušanās var pārtapt par labu biznesu. Un, ja pēkšņi no gaisa nokristu miljoni, diez vai būtu motivācija kaut ko dzīvē mainīt. Mūsu dzīves apstākļi ir visu mūsu izvēļu rezultāts.
Bet, no otras puses, dzīve rit, ir pienākumi, saistības, kuras varbūt liedz uzņemties lieku risku.

Cilvēki kam ir daudz naudas paši izvēlas ko darīt un dara ko vēlas.
Loģiski.
Dēļ tam to naudu arī vajag. Ko tur no šādiem tekstiem uzjautrināties.
Pasapņot jau nav slikti.