Cilvēki ir ļoti dažādi. Ir gan ekstraverti, gan introverti. Ir tādi, kuri grib dauzīties apkārt pa pasauli un ir tādi, kuriem labāk savā vietā, savā komforta zonā. Un tas ir pilnīgi normāli. Tas, kas tracina, ir tas, ka citi mēģina ielīst cita cilvēka dvēselē un mācīt, kā šim cilvēkam labāk dzīvot. Es vispār jau no agras bērnības esmu drausmīga vienpate. Vienatne mani nenogurdina, tieši pretēji. Vislabāk jūtos tad, kad esmu viena. Bērnībā, kamēr citi bērni ārā rotaļājās, es sēdēju savā istabā un lasīju grāmatas. Tīņu gados arī īpaši ne ar vienu nedraudzējos, dzīvoju pati savā pasaulē. Tagad viena pati blandos apkārt pa pasauli, mīlu ceļot, taču nealkstu citu cilvēku kompāniju. Kad vēl dzīvoju Latvijā, tā laika kolēģi bieži centās mani izvilkt ārā no mājām, bet katru reizi, kā kaut kur aizgāju kopā ar viņiem, nejutos savā ādā. Nepatika visa tā piespiedu socializēšanās, cilvēku pūļi, visādi izklaides pasākumi. Beigu beigās kaut kādā brīdī vienkārši izdomāju, ka beidzot jādzīvo tā, kā gribu dzīvot. Aizgāju no darba, visu savu dzīvi ievietoju vienā mugursomā un devos pasaulē laimi meklēt. Daudzi joprojām nesaprot, taču kas gan man par daļu gar citiem.
Respektīvi, tēvs gan jau grib tikai to labāko. Prieks lasīt, ka komunicējat. Es atdotu visu, lai vēl reizi parunātu ar savu tēti. Taču tajā pašā laikā Tava dzīve ir Tava dzīve, un Tev nav jādara nekas no tā, ko nevēlies darīt. Vari vienkārši atbildēt: "Tēt, paldies par rūpēm, bet man patīk mana dzīve tāda, kāda tā ir." Kā jau teicu, cilvēki ir dažādi un katrs dzīvo tā, kā vēlas. Ja pats esi laimīgs ar to dzīvi, kāda Tev tā ir, tad tas arī viss, kas ir svarīgs. Pārējam nav nozīmes.
75
