Sveikas dievietes.
Dalos savās dzīves pārdomās, meklējumos. Varbūt kāda mani sadzirdēs, sapratīs, iedos uzmundrinājumu vai kādu labu padomu, pie kura turēties.
Dzīve man kā dzīve. Strādāju ārzemēs naudas dēļ un zinu, ka kādu dienu atgriezīšos mājās. Ir vīrs, bērnu vietā kaķis. Dotajā brīdī atvaļinājums, esmu atbraukusi uz dzimteni ciemoties un izdarīt arī svarīgas lietas. Šķiet ka pietrūkst kaut kādas dzīves vērtības. Laimes. Gribu dzīvot Latvijā, radīt savu ģimeni - tas nozīmē bērnus. Reāli saprotu ka vajadzētu vel mazliet pastrādāt, pakrāt naudiņu. Vīram ir sapnis par māju Latvijā kas pamazām tiek realizēts. Man ir dzīvoklītis Latvijā, kas tulīt jau dosies uz izīrēšanu. It kā viss notiek, vai ne? Bet nav laikam tas ko dvēseliski prasās. Zinu ka atvaļinājums drīz galā, atkal būsim darbu jūgā tur tālumā un viss būs atkal par un ap praktisko. Tad domāju kad pienāks manu sapņu realizācijas laiks? Ja jau pērkam māju.... puse ir jau sava, otra puse no bankas. Atmaksāt var, bomži nebūsim arī ar bērnu klēpī, un tomēr, visa tā saruna ved uz to, ka man jāpagaida, jāpaciešas. Šķiet mazliet negodīgi, varbūt man par maz pacietības. Viņš vairāk redz dzīves praktisko daļu, rūpējas par to. Man arī daudz palīdzējis ar praktisku padomu, finansēm, lietām kurām pats gājis cauri un ir zinošāks. Man prieks, taču gribas dzīvot arī tagad, ne kaut kad nākotnē. Brīžiem liekas ka esmu tāds kā augonis uz kakla, bīdāma.
14
