Depresija

Pēc gada, pakāpeniski samazinot devas, izbeidzu AD lietošanu. Sarāvu visas saites ar šķirto vīru, iestājos koledžā, apguvu jaunu profesiju. Uzsāku jaunas attiecības (bez kopā dzīvošanas). Pēc dažiem gadiem pārcēlos uz mierīgu un labklājīgu Eiropas valsti. Vairs nevienas depresijas epizodes, par spīti sākuma grūtībām un smagam darbam svešā valstī. Arī šodien, kad varētu krist depresijā no pārāk vieglas dzīves - nē, nenāk "viņa". Ne kovida laiks, ne karš kaimiņos neizprovocēja slimību.
Īsumā: esmu pārliecināta, ka zāles ir nepieciešamas kā pamats, vismaz pusgadu (sliktākais variants ir palietot AD pāris nedēlas vai mēnesi un pārtraukt...tas var beigties pat traģiski). Hobiji, pozitīva domāšana, fiziskās aktivitātes, psihoterapija ir kā palīglīdzekļi, kā arī profilakse, lai depresija vairs nepiemeklētu atkārtoti.

Diabolus @ 08.07.2024 18:57

Pēc aprakstītā tu varētu darīt daudz vairāk, lai tiktu uz kājām. Bet man nedaudz liekas, ka esi pieradusi žēloties.
Un cerība ir tāda jocīga lieta. Itkā jau dod īslaicīgu mierinājumu, bet pārāk viegli mēs paļaujamies uz to “gan jau rīt būs labāk”, sevi maldinot, ka ticība rītdienai ir jau kaut kāds paveikts darbiņš.

Protams, ka jebkuram cilvēkam ir vēlme, lai kāds viņu pažēlo, it īpaši brīžos, kad Tu jūties gan fiziski, gan emocionāli ļoti slikti. Spondilozes dēļ esmu ierobežota fiziski šobrīd, sliktās dūšas dēļ arī, bet es cenšos darīt, kā arī ir milzīgs atbalsts mājās.
Ar šo diskusiju es vairāk cerēju uz vienkāršu emocionālu atbalstu no cilvēkiem, kuri arī ir gājuši cauri kam līdzīgam. Gribēju tādu uzmundrinājumu, ka ar laiku būs labāk.
Vakar izmeklēju arī līdz galam vēderu, kur ir aizdomas par kolītu, kas, protams, atkal uzdzen stresu. Kā arī kakla un jostas spondiloze, bet nav tā, ka es neko nedaru. Šodien uzsāku gan fizioterapijas, gan citas procedūras, lai vismaz vienu fizisko sāpi noņemtu un varētu cīnīties tālāk!
Kā arī gaidu ļoti tās divas nedēļas, kad varētu sākt iedarboties antidepresanti, lai kaut mazliet nostātos emocionāli uz kājām un varētu sākt strādāt ar savi. Pagaidām palīdz tikai trankvilizatori, bet es neaizraujos, jo apzinos, ka rada atkarību.
Paldies visām tām, kas dalās ar saviem stāstiem! Ja ir vēl kāda pieredze vai viedoklis, tad labprāt uzklausītu!

Apjukusii @ 10.07.2024 10:46

Protams, ka jebkuram cilvēkam ir vēlme, lai kāds viņu pažēlo, it īpaši brīžos, kad Tu jūties gan fiziski, gan emocionāli ļoti slikti. Spondilozes dēļ esmu ierobežota fiziski šobrīd, sliktās dūšas dēļ arī, bet es cenšos darīt, kā arī ir milzīgs atbalsts mājās.
Ar šo diskusiju es vairāk cerēju uz vienkāršu emocionālu atbalstu no cilvēkiem, kuri arī ir gājuši cauri kam līdzīgam. Gribēju tādu uzmundrinājumu, ka ar laiku būs labāk.
Vakar izmeklēju arī līdz galam vēderu, kur ir aizdomas par kolītu, kas, protams, atkal uzdzen stresu. Kā arī kakla un jostas spondiloze, bet nav tā, ka es neko nedaru. Šodien uzsāku gan fizioterapijas, gan citas procedūras, lai vismaz vienu fizisko sāpi noņemtu un varētu cīnīties tālāk!
Kā arī gaidu ļoti tās divas nedēļas, kad varētu sākt iedarboties antidepresanti, lai kaut mazliet nostātos emocionāli uz kājām un varētu sākt strādāt ar savi. Pagaidām palīdz tikai trankvilizatori, bet es neaizraujos, jo apzinos, ka rada atkarību.
Paldies visām tām, kas dalās ar saviem stāstiem! Ja ir vēl kāda pieredze vai viedoklis, tad labprāt uzklausītu!

Man pieredze ar AD ir tāda, ka pirmās 2 nedēļas es jutos ļoti enerģiski, bet tagad pēc 2 mēnešu lietošanas atkal ir trauksme.. nevaru saņemties pazvanīt psihiatrei un pajautāt viņas domas!

Kā man ārsti teica - spondiloze ir visiem, vecumā pēc 30… katram ir kaut kādas mugurā izmaiņas ar gadiem. Citam tas sagādā vairāk diskomforta, citam mazāk, bet atbilde ir vingrošana. Cik man skaidroja nu nav tā nekāda dižā diagnoze, kuru uzsvērt.

Es lietoju AD jau pus gadu, ne Jūsu minēto preparātu, bet citu + divu veidu trauksmi mazinošus medikamentus. Diemžēl, Jūsu minētās blakusparādības sākuma posmam ir tas no kā izvairīties teju nav iespējams. Uzsākot medikamentozo terapiju, es faktiskineko nevarēju ieēst, jo nelabi bija no faktiski jebkā. No gaļas uz to laiku atteicos pilnībā, jo no tās bija maksimāli nelabi - gan smaka, gan tekstūra. Pēc laika šīs sajūtas pārgāja pēc trešās terapijas nomaiņas. Šeit gan izksanējuši viedokļi par žēlošanos, kuriem es personīgi nepiekrītu. Ļaujiet terapijai sākt iedarboties, sazinieties ar psihiatru par iespējamu terapijas maiņu, ja ir ļoti slikti. Sports un citas lietas var pievienot tad, kad pašsajūta uzlabojās, šobrīd dariet tik daudz cik pietiek spēka. Nav jākāpj kalnos, bet ja gribas pakustēties- mierīgas pastaigas. Ja trauksmi paliktina sabiedrība - pastaigas organizējiet vakarā, kad ārā ir mazāk cilvēku. Ar psihiatru gan ieteiktu pārrunāt jautājumu par dažādu vainu meklēšanu ķermenī, ko minējāt komentāros šeit, jo slimību meklēšana nekādā veidā Jums nepalīdzēs tikt vaļā no trauksmes. Bet - lai izdodās! Depresija ir riebīga padarīšana un katram tomēr būs sava zelta metode kā no tās bedres tikt laukā. Milzu prieks tiem cilvēkiem, kuriem tas jau ir izdevies, mums pārējiem tā ir motivācija arī tikt laukā no tās.

Viss būs labi. Es jau kopš februāra nelietoju AD un jūtos ļoti labi! Viss sākās apmēram pirms 3-4 gadiem, kad sāku izjust trauksmes, nogurumu dzivot. Pēc tam tās pargāja pilnīga eksistēšanā - es varēju iet uz darbu, bet pārējo sienas daļu oavadīju guļot, no dīvāna knapi dabūju sevi augšā, lai kaut vai aizietu uz WC. Man nebija histerisku raudāšanu, tikai totāls bezspēks, motivācijas trūkums, miegainība visu laiku. Viss bija saistīts ar darbu un ģimeni, sākās ka izdegšanas, beidzas ka depresija. Ģimenē ģimenes loceklim bija veselības peoblēmas, kā rezultātā dzīvoju visu laiku stresā, darba smagi centos, lai izpatiktu priekšniekam, lai gūtu atzinību, bet nekas nelidzēja. Kļuvu bezemocionāla, vienaldzīga. Tad sapratu, ka nu ir laiks vērsties pie daktera, tā nu devos pie psihiatra, kurā uzrakstīja AD, papildus gāju pie psihologa, man paveicās, ka uzreiz atradu īsto. Bija kāpumi un kritumi. Sākums AD man bija viegls, bija nelabumu, reiboņi, bet izturami. Grūtak man gāja ar AS atcelšanu, to darīju divas reizes, jo pirmajā reizē blaknes bija neizturamas - emocionāla nestabilitāte, atkal sajūta ka depresija ir klāt, miegainība. Bet pēc mēneša mēģināju vēlreiz, šoreiz vēl pakāpeniskāk un izdevās. Kopumā AD lietoju gadu. Tā kā viss izdosies, meklē cēloņi, strādā ar to. Izmaiņas būs un atkal jutīsies labi!!!!!

Vēl piekritīšu tam, ka neparpulē sevi, sāc ar sīkumiem, kas sniedz kaut kādu prieku. Es fiziski pasportot nevarēju, jo vnk nebija spēka, es arī sev to nepārmetu, pieņēmu, ka šobrīd ir tā. Pakāpeniski palielinaju aktivitātes. Es gan depresijas laikā pieņēmis svarā tā pamatīgi, +20kg, bet esmu atsākusi sportot, lai likvidētu palikušās sekas. Sports palīdz izvedinat galvu, lai nav vietas glupām domām. Protams, arī tagad ir arī sliktās dienas, pārdzivojumi, bet tāda ir dzīve. Cīnoties ar depresiju, iemacījos neieslīgt sliktajās lietās un nepārcensties citu dēl. Runāju ar sevi, gadījumos, kad gribas kādam izpatikt, skaidroju sev, ka nafig tas nav vajadzīgs. Tu iegūsi zināšanas un pieredzi, kā tikt galā nakotnē ar dažādām problēmam.

Vasara2024 @ 12.07.2024 07:22

Kā man ārsti teica - spondiloze ir visiem, vecumā pēc 30… katram ir kaut kādas mugurā izmaiņas ar gadiem. Citam tas sagādā vairāk diskomforta, citam mazāk, bet atbilde ir vingrošana. Cik man skaidroja nu nav tā nekāda dižā diagnoze, kuru uzsvērt.

To es saprotu, tik šoreiz ir šīs slimības saasinājums, kuru noteiktu var saistīt ar stresiem. Bet ar fizioterapiju un procedūrām jau paliek nedaudz labāk.:)

Agneza @ 12.07.2024 11:04

Es lietoju AD jau pus gadu, ne Jūsu minēto preparātu, bet citu + divu veidu trauksmi mazinošus medikamentus. Diemžēl, Jūsu minētās blakusparādības sākuma posmam ir tas no kā izvairīties teju nav iespējams. Uzsākot medikamentozo terapiju, es faktiskineko nevarēju ieēst, jo nelabi bija no faktiski jebkā. No gaļas uz to laiku atteicos pilnībā, jo no tās bija maksimāli nelabi - gan smaka, gan tekstūra. Pēc laika šīs sajūtas pārgāja pēc trešās terapijas nomaiņas. Šeit gan izksanējuši viedokļi par žēlošanos, kuriem es personīgi nepiekrītu. Ļaujiet terapijai sākt iedarboties, sazinieties ar psihiatru par iespējamu terapijas maiņu, ja ir ļoti slikti. Sports un citas lietas var pievienot tad, kad pašsajūta uzlabojās, šobrīd dariet tik daudz cik pietiek spēka. Nav jākāpj kalnos, bet ja gribas pakustēties- mierīgas pastaigas. Ja trauksmi paliktina sabiedrība - pastaigas organizējiet vakarā, kad ārā ir mazāk cilvēku. Ar psihiatru gan ieteiktu pārrunāt jautājumu par dažādu vainu meklēšanu ķermenī, ko minējāt komentāros šeit, jo slimību meklēšana nekādā veidā Jums nepalīdzēs tikt vaļā no trauksmes. Bet - lai izdodās! Depresija ir riebīga padarīšana un katram tomēr būs sava zelta metode kā no tās bedres tikt laukā. Milzu prieks tiem cilvēkiem, kuriem tas jau ir izdevies, mums pārējiem tā ir motivācija arī tikt laukā no tās.

Liels paldies par pieredzi un uzmundrinājumu!

Sviestaciba @ 13.07.2024 10:06

Vēl piekritīšu tam, ka neparpulē sevi, sāc ar sīkumiem, kas sniedz kaut kādu prieku. Es fiziski pasportot nevarēju, jo vnk nebija spēka, es arī sev to nepārmetu, pieņēmu, ka šobrīd ir tā. Pakāpeniski palielinaju aktivitātes. Es gan depresijas laikā pieņēmis svarā tā pamatīgi, +20kg, bet esmu atsākusi sportot, lai likvidētu palikušās sekas. Sports palīdz izvedinat galvu, lai nav vietas glupām domām. Protams, arī tagad ir arī sliktās dienas, pārdzivojumi, bet tāda ir dzīve. Cīnoties ar depresiju, iemacījos neieslīgt sliktajās lietās un nepārcensties citu dēl. Runāju ar sevi, gadījumos, kad gribas kādam izpatikt, skaidroju sev, ka nafig tas nav vajadzīgs. Tu iegūsi zināšanas un pieredzi, kā tikt galā nakotnē ar dažādām problēmam.

Jā, patiešām, depresija ļauj vairāk pievērsties sev…Esmu no cilvēkiem, kuram ļoti rūp, ko citi domā, vienmēr par visiem uztraucos, skrienu un daru. Bet šis laiks man ir licis saprast, ka ir jādomā arī par sevi.
Paldies par atbalstu un viedokli!:)

Apjukusii @ 06.07.2024 15:47

Sveiki! Esmu šeit jauniņā. Laikam vēlos iegūt kādu jauku un labu pieredzes stāstu. Jau no pusaudžu vecuma mocos ar VD. Ir bijušas panikas lēkmes, bezmiega periodi, ļoti daudz satraucos par visu un vienmēr. Bet pēdējais laiks ir šausmīgs. Viss sākās ar fiziskām sāpēm cirkšņos, vēderā, mugurā. Pievienojās arī slikta dūša visu laiku. Pabiju vairākas reizes slimnīcā. Vēderā viss labi, mugurai ir jostas un kakla spondiloze. Viss šis mēnesis ir arī ļoti uzjumdījis trauksmes. Visu laiku esmu stresā par veselību un visu pārējo. Sāku dzert arī AD. Man izrakstīja elicea( būtu priecīga, ja kāds padalītos pieredzē par šiem AD) bet trauksmes tikai pastiprinās, kas sākumā tā varbūt, tāpēc daktere izrakstīja arī alprozopāmu. Tas trauksmi noņem vismaz uz kādu laiku, palieku mierīgāka. AD šobrīd 5.diena. Saprotu, ka vismaz vajag 2 nedēļas, lai justu uzlabojumus, bet sāku jukt jau prātā ar to slikto dūšu, galvassāpēm un satraukumu visu laiku. Ceru uz veiksmīgiem pieredzes stāstiem, ka pēc divām nedēļām patiešām paliek labāk.

"Jau no pusaudžu vecuma mocos ar VD"
Vai tā vispār ir īsta slimība? Bieži dzirdu, ka ārstiem patīk šo diagnozi visiem zem 40 gadu vecuma uzlikt. Šad tad dzirdu, ka sievietēm esot, un pārsvarā iedzimst no mātes, vecmātes, utt. Un pa retams arī vīriešiem.

Apjukusii @ 13.07.2024 10:51

Jā, patiešām, depresija ļauj vairāk pievērsties sev…Esmu no cilvēkiem, kuram ļoti rūp, ko citi domā, vienmēr par visiem uztraucos, skrienu un daru. Bet šis laiks man ir licis saprast, ka ir jādomā arī par sevi.
Paldies par atbalstu un viedokli!:)

Es arī esmu sapratusi, ka mazāk jāuztraucas, ko citi par mani domās, mācos mazāk satraukties par lietām, kuras nevari ietekmēt. Protams, skrienu, daru arī tuvinieku labā, ko varu, kad viņiem problēmas, bet cenšos, lai neiekristu stresos - jo jūtu, katra liela līdzpārdzīvošana atkal mani pašu grūž bedrē, atkal tuvojas lēkmes, varu sabrukt pati, tad citiem nespēšu palīdzēt. Pietiek jau darbā uztraukumu- tur gan neprotu distancēties. Laikam pārspīlēta atbildības sajūta par katru sīkumu, bet katrs kļūdains sīkums var ietekmēt manu darbadevēju dzīvi.