Depresija

Nav jāmokās tik ilgi uz nez kas jāgaida! Man bija cits AD, bet es absolūti viņu nepanesu, ārsts uzreiz nomainīja. Bija galvassāpes, reiboņi un nerealitātes sajūta, grūti aprakstīt. Ja iespējams, sakontaktējies ar savu ārstu.

Ar ārstu vakar sazinājos. Viņa saka, ka pirmo nedēļu tā varbūt, tāpēc izrakstīja to alprozoplāmu. Nebūtu vēl tik traki, ja visu laiku nebūtu slikta dūša, kas vien jau rada trauksmu.

Kādu devu Eliceai lieto šo pirmo nedēļu?

Pusīti no 10 mg vienu reizi dienā.

Stresā par veselību un visu pārējo. Kas ir viss pārējais?

Stress ir par veselību, par to vai nebūs atkal jāatgriežas slimnīcā. Kā arī par to, ka nav spēka būt ne labai sievai, ne mammai. Stress ir no tā, ka slikta dūša arī, bet slikta dūša no stresa visticamāk. Kā tāds nebeidzams aplis…

Lietoju Cipralex. Man tika konstatēta depresija ar trauksmi (sākumā arī bija dažādas fiziskas sāpes - ilgstošas, stipras galvassāpes; tirpoņa rokās, kājās, sejā, arī bezmiegs). Šie AD ir nomierinošie un palīdz arī trauksmes ārstēšanā. Mans ārsts teica, ka uzlabojumus var gaidīt pēc mēneša, bet vispār uzlabojumi gaidāmi ap 4-5 AD lietošanas mēnesi. Bez zālēm vēl sāku nodarboties ar sportu, garas pastaigas (pēc ārsta ieteikuma). Pagāja aptuveni pusgads, kad sāku justies kā pirms depresijas. Trauksmes epizodes samazinājušās ievērojami. Zāles lietoju jau gadu, pašlaik mazāku devu kā sākumā.

Skatos, ka cipralex tāda pati viela, kā manām izrakstītajām AD. Ļoti ceru, ka ar laiku būs uzlabojumi. Visvairāk man traucē tieši sliktā dūša, bet nu tā ir mana vājā vieta. Gastrīts uzreiz uzliesmo, kā ir stress… Protams, šobrīd mani ļoti biedē tie 3-4 mēneši, es ļoti ceru, ka daudz ātrāk jau paliks vieglāk.

Laikam šoreiz vairāk vēlējos kādu uzmundrinājumu un atbalstu no kāda, kuram nu jau beidzot šis murgs ir pāri. Gribu beidzot būt laba mamma savam mazajam bērnam un spēt kaut ko darīt. Ja vēl nebūtu tā nu ļoti sliktā dūša, tad varbūt saņemtos, bet sliktā dūša man tāda fobija.

Nu papildus tikai medikamentu lietošanai ir jādara arī vēl kaut kas.
Palīgā noteikti varētu nākt dažādas terapijas-mūzikas, mākslas, smilšu, meditācija, joga, elpošanas tehnikas, pastaigas un sports, kaut kāds hobijs un nodarbošanās, peldēšana, jeb kas kas var aizraut, kaut vai kūku/pīrāgu cepšana ar bērniem, zīmēšana, mandalu krāsošana utt.
Nevar tā ieciklēties uz tikai savām iekšējām sajūtām un neko nedarīt. Tūlīt forums nories mani par pateikto, bet nu tikai zāles nav variants un galu galā cik ilgi dzersi tās ripas ? Tās neārstē, bet nomāc jau esošās sekas, jāmeklē un jādarbojas ar cēloni.
Šī tēma jau apmalta 101x.
Lai izdodas!

Esmu lasījusi, ja nav pakāpeniskas uzsākšanas, bet tūlīt sāk ar pilno devu ir lielāka trauksme utt nekā iepriekš. Bet pēc Tevis rakstītā šī nav tā vaina. Pirmos uzlabojumus būtu jāmana pēc 10 dienām, un tad tālāk ir tie 2/3 mēneši. Esmu lietojusi Tevis nosauktās zāles, varu teikt, ka man palika labāk, mazinājās ar depresiju saistītie simptomi.
Lai viss nokārtojas!

Paldies par Jūsu viedokli! Apzinos, ka nepieteikt tikai ar zālēm. Maijā gāju arī pie psihoterapeita, bet tad viņa devās atvaļinājumā. Tagad ir doma uzsākt psihoterapiju citur, jo laikam tomēr neizjutu to saiknu, kuru, manuprāt, ir ļoti svarīgi izjust. Šobrīd ļoti ceru, ka vismaz beigsies tā šausmīgi sliktā dūša un galvassāpes kaut cik norimsies, lai varu beidzot pievērsties tam, kas patīk. Man ļoti vienmēr ir paticis gatavot, bet ar slikto dūšu tas nav apvienojams…

SsaulainaDienaaaa @ 07.07.2024 16:25

Esmu lasījusi, ja nav pakāpeniskas uzsākšanas, bet tūlīt sāk ar pilno devu ir lielāka trauksme utt nekā iepriekš. Bet pēc Tevis rakstītā šī nav tā vaina. Pirmos uzlabojumus būtu jāmana pēc 10 dienām, un tad tālāk ir tie 2/3 mēneši. Esmu lietojusi Tevis nosauktās zāles, varu teikt, ka man palika labāk, mazinājās ar depresiju saistītie simptomi.
Lai viss nokārtojas!

Kā jums pagāja pats sākums? Bija kāda blakusparādîba? Slikta dūša vai galvassāpes?

No savas personīgās pieredzes varu ieteikt garas pastaigas un sportu. Biju ļoti dziļā depresijā vairākus gadus,ko neviens īsti nesaprata,jo māku ļoti labi maskēt savu dvēseles stāvokli. Dzīve ieviesa lielas pārmaiņas-muguras operāciju. Šobrīd saprotu,ka šī operācija izmainīja manu dzīvi uz labo pusi. Ļoti labi apzinos,ka man ir jākustās un jāvingro,lai fiziski justos labi. Un tā kā man ir vēl 2 mazas diska trūces bez tās,kas tika izoperēta,vingroju vismaz 4/5x nedēļā un ļoti daudz staigāju. Šobrīd visa uzmanība tiek veltīta veselībai un depresija atkāpās pati un to vairs nejūtu jau ļoti sen.

debestinaa @ 07.07.2024 15:56

Nu papildus tikai medikamentu lietošanai ir jādara arī vēl kaut kas.
Palīgā noteikti varētu nākt dažādas terapijas-mūzikas, mākslas, smilšu, meditācija, joga, elpošanas tehnikas, pastaigas un sports, kaut kāds hobijs un nodarbošanās, peldēšana, jeb kas kas var aizraut, kaut vai kūku/pīrāgu cepšana ar bērniem, zīmēšana, mandalu krāsošana utt.
Nevar tā ieciklēties uz tikai savām iekšējām sajūtām un neko nedarīt. Tūlīt forums nories mani par pateikto, bet nu tikai zāles nav variants un galu galā cik ilgi dzersi tās ripas ? Tās neārstē, bet nomāc jau esošās sekas, jāmeklē un jādarbojas ar cēloni.
Šī tēma jau apmalta 101x.
Lai izdodas!

Piekrītu! Ja neko nedara un koncentrējas tikai uz savām sajūtām, tad paliek tikai sliktāk. Es sākumā gāju psihoterapijā, bet, kad sāku lietot AD, ko nozīmēja psihiatrs, tad man psihoterapija bija jāpārtrauc - tāds bija psihiatra uzstādījums. Ja dzer zāles, tad psihoterapiju nē. Bet noteikti sportu, braukt ar riteni, staigāt, darīt to, kas sniedz prieku un novērš domas.
Zāļu lietošanu uzsāku pakāpeniski, psihiatra kontrolē. Labāk paliks, tikai “jāstrādā” - manā gadījumā bija jāievēro vairākas psihiatra norādes. Man tiešām palīdzēja. Pagājuśo vasar likās, ka dzīve beigusies, tik slikti bija. Likās, ka nevarēšu uz darbu aiziet un normāli dzīvot. Šovasar jūtos daudz labāk, nevaru gan teikt, ka jūtos tā, kā pirms depresijas, bet ir daudz labāk. Ceru, ka atradīsi pareizo ceļu.

Apjukusii @ 07.07.2024 17:17

Kā jums pagāja pats sākums? Bija kāda blakusparādîba? Slikta dūša vai galvassāpes?

Jā, man bija galvas un muskuļu sāpes pirmās dienas. Jutos slikti, bet pēcāk pārgāja.

Man pēdējo mēnesi līdzīgas izjūtas. Visticamāk, no vienām zālēm dabūju blakusparādības-sirdsdarbības traucējumus, tādus, ka nonācu slimnīcā un kopš tā laika mana dzīve vairs nav normāla. Katru dienu ir trauksme un bailes par to sirdi. Bail pieliekties, bail sportot, visu laiku ieklausos, vai tik atkal nepukst par ātru, vai par lēnu. Vai nepaliks slikti, vai neģībšu. Galva reibst. Kaut kur durās,tirpst, grūti elpot, spēka nav, varu sākt raudāt uz līdzenas vietas par to, ka ir tik grūti. Un ar šīm visām drausmīgajām izjūtām vēl jāspēj parūpēties par 3 bērniem un jāiet uz darbu. Pagaidām mēģinu tikt galā bez zālēm un psihiatru/neirologu vēl tikai plānoju.
Gribēju tikai izteikt atbalstu. Turies ♥

Yes min @ 08.07.2024 12:30

Man pēdējo mēnesi līdzīgas izjūtas. Visticamāk, no vienām zālēm dabūju blakusparādības-sirdsdarbības traucējumus, tādus, ka nonācu slimnīcā un kopš tā laika mana dzīve vairs nav normāla. Katru dienu ir trauksme un bailes par to sirdi. Bail pieliekties, bail sportot, visu laiku ieklausos, vai tik atkal nepukst par ātru, vai par lēnu. Vai nepaliks slikti, vai neģībšu. Galva reibst. Kaut kur durās,tirpst, grūti elpot, spēka nav, varu sākt raudāt uz līdzenas vietas par to, ka ir tik grūti. Un ar šīm visām drausmīgajām izjūtām vēl jāspēj parūpēties par 3 bērniem un jāiet uz darbu. Pagaidām mēģinu tikt galā bez zālēm un psihiatru/neirologu vēl tikai plānoju.
Gribēju tikai izteikt atbalstu. Turies ♥

Liels paldies! Jūs esat super sieviete!!!! Man ir tikai viens bērniņš, kuram 2 gadi un paldies Dievam vīrs ļoti palīdz, bet Jūs tiekat galā ar 3 bērniem. Novēlu Jums no šī visa pēc iespējas tikt ātrāk ārā. Mani mazliet mierina doma, ka ar laiku BŪS labāk, citādi nevar būt. Pēc negaisa vienmēr nāk saule.

Pēc aprakstītā tu varētu darīt daudz vairāk, lai tiktu uz kājām. Bet man nedaudz liekas, ka esi pieradusi žēloties.
Un cerība ir tāda jocīga lieta. Itkā jau dod īslaicīgu mierinājumu, bet pārāk viegli mēs paļaujamies uz to “gan jau rīt būs labāk”, sevi maldinot, ka ticība rītdienai ir jau kaut kāds paveikts darbiņš.

Man bija diagnoze "ārējo apstākļu pastiprināta trauksmainā depresija". 7 gadus pēc kārtas viesojos psih. nodaļā , regulāri rudenī un pavasarī pa 10 dienām, 2 nedēļām. Nācu no slimnīcas ārā kā supermens ar milzu enerģiju, uzreiz zvanījos, meklēju papildus darbus (ko arī dabūju), pēc pusgada atkal pilnīgā bezspēkā, ar pašnāvības domām utt.Tie bija 90.gadi, kad daudziem dzīve likās pilnīgā bezizejā. Bet man tas uznāca periodiski, ar gadalaiku maiņu. Naudas psihoterapijai nebija, jo audzināju 3 bērnus, tā jau ar vecāku palīdzību. Šķirtais vīrs nepalīdzēja, tikai nāca un draudēja ar bāriņtiesu... Murgs beidzās, kad satiku ieinteresētu psihiatri, kura deva bezmaksas AD (Cipralex) starplaikos, kad neuzturējos slimnīcā, kur zāles bija par velti. Tā varēju nepārtraukti lietot zāles veselu gadu, ko pirms tam nevarēju atļauties. Jo arī vecāki un vīrs bija kategoriski pret "nozāļošanos". Daži bezmaksas psihoterapijas seansi deva vairāk ļauna nekā laba, kamēr tā pati psihiatre kategoriski to aizliedza zāļu lietošanas laikā.