Sveiki esmu 23 gadus vecs vīrietis, dziļi sīkumos neieslīgšu, tīko esam izšķīrušies pēc 4 gadu kopdzīves. Ik pa laikam bija strīdi un viss kas tāds, beigās mums bija kopīga balle, kurā abi iereibām, sastridejamies un meitene izdomāja, ka jābeidz, nebija pirmā reize pus gada laikā, šī bija trešā. Šoreiz saprotu, ka arī pēdējā un viss ir beidzies. Ja citas reizes kontaktējaties un pat tikāmies vakaros līdz pēc 2 nedēļām atkal bija kopā un meitene atgriezas mājās. Tad šoreiz pirmās divas dienas atbildēja, līdz trešajā dienā bija doma tikties, bet meitene pēc laika pazvanīja ar asarām acīs, ka nav spējīga tikties un netiksies, ka viņai esot sāpīgi, ka man sāpot ļoti, un kā nespēšot man paskatīties acīs.
Tā nu tas ir, man sāp nežēlīgi, uz darbu neesmu spējis aiziet 2 dienas, visas iekšas trīc uz fiziski jūtos slikti. Domas par viņu un visu pārējo nepamet ne sekundi, nepārspīlējot, vienīgais par ko spēju domāt ir viņa, un nespēju pieņemt to, ka viņa ir aizgājusi un nebūs mans otrs cilvēks. Viņa man tik daudz dzīvē ir palīdzējusi morāli, atbalstījusi kamēr kāpju pa karjeras kāpnēm. Vakar parunājot saņēmu ziņu, ka nu taka viņai vieglāk būtu ja mēs nekontaktetos, protams viņa uzrakstīja, ka pasaka tikai to tā, nevis lai es tagad nerakstītu, bet pats jau saprotu un tajā brīdī sapratu ka tas ir jādara, jo meitene nemanot klusiņām atšuj.
Saprotu ka mums nekas vairs nevar izdoties un kontakts pirmo dienu ir pārtraukts pavisam. Nav pagājušas vell 24 stundas, bet šis 3 dienas ir bijušas nenormālakās mocības.
15
