Lai cik grūti prātā pieņemt, bet otra jūtas izmainīt nav iespējams lai ko darītu,.lai kā.līstu no ādas laukā, vienīgais ceļš ir aiziet un pieņemt ka.Tevi nemīl un nekas nav līdzāms. Tieši tam eju cauri, pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis, sākums bija ļoti smags, es raudāju, nespēju jēdzīgi funkcionēt, jutos briesmīgi, šodien vairs neraudu, bet turpinu funkcionēt bez emocijām, ar iekšēju smagumu, domas ir nepārtraukti joprojām - kā viņš tā, ko es izdarīju slikti, kur es kļūdījos, varbūt esmu neglīta, nepatīkama, kritika pret sevi iet savu uzvaras gājienu, nepārtrukti ir iekšējas skumjas. Nezinu vēl cik ilgu laiku tas man prasīs, bet viņu liku mierā momentā, nav diskusiju bijušas, pēdējais zvans bija aizvainojošs no viņa puses, es teiktu ka rīkojās draņķīgi, kretīniski, bet vai tas vispār savādāk mēdz būt?