Krišjānis Kariņš @ 27.03.2024 16:47
Sevis apraksts visai precīzs, tikai ne pirms 10 gadiem.... tas ir joprojām :D
mrthkjj @ 27.03.2024 13:26
Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?
Krišjānis Kariņš @ 27.03.2024 14:33
Normāls piemērs.
No rakstītā izklausās, ka jūs runājāt par filmu un tad par ētikas principiem, bet tu to uztvēri kā sarunu par tevi personīgi. Tāpēc man pagaidām rodas iespaids, ka tu nevis nenopietnas tēmas uztver pārāk nopietni (ētika ir nopietns temats), bet šajā gadījumā sarunu par varoni un par principiem uztvēri personiski, kā sarunu par tieši tevi. Tad tev rodas sajūta, ka ja viņš nepiekrīt kaut kādam abstraktam principam, tad viņš tevi nesaprot. Bet piekrišana un saprašana ir divas dažādas lietas. Varbūt tu to pārāk jauc kopā, jo arī pati rakstīji, ka ''nesaproti'' varoņa rīcību, lai gan visdrīzāk jau saprati, tikai nepiekriti, ka tā būtu pareiza.
Kāpēc tev bija sajūta, ka viņš nevar pieņemt tavu skatījumu? Viņam bija jāpiekrīt, ka tev ir taisnība un jāmaina savs viedoklis, vai kā citādi? Es arī īsti nesapratu, ko tev nozīmē tas, ka tu ''pieņem viņa skatījumu''. Ko šajā gadījumā nozīmē tā ''pieņemšana''?
Nevar jau uz to tā vispārīgi atbildēt. Klasiskā atbilde būs - nu vienkārši neuztver lietas tik nopietni! Vnk atslābsti. Vnk mainies. Vnk vnk :D Pameditē utt. Bet reāli jau tev vajag aizrakties līdz tavam personīgajam iemeslam, kāpēc kaut kādas situācijas tevi tā uzvelk, un tad risināt tavu konkrēto problēmu.
Un starp citu, šādi ''sīkumi'' ir labs pamats kaut kādai sevis analīzei, jo par nopietnām lietām uzreiz teiksi - nu jā, es sastresojos, jo tas taču ir ļoti svarīgi! Un ar to arī viss beigsies. ''Sīkumiem'' šādi aizbildinājumi neder.
chihiro @ 27.03.2024 19:44
Man arī liekas, ka normāls piemērs un es uztvēru to, ka tā diskusija jau nav par filmu, bet par vērtībām. Nopietnas diskusijas jau var rasties arī no filmām un citām tādām lietām, piemēram, attiecīgas galda spēles spēlējot arī.
Tomēr, iespējams, tavs draugs nesaprata, ka saruna aizgāja tālāk par filmas ietvariem. Kā arī, ja tomēr ir tās kaut kādas vērtības atšķirīgas, bet tādās lietās, ko vari pieņemt (ir jau lietas, kur krasi atšķirīgi uzskatu cilvēki tomēr nevar būt kopā), tad tiešām nav vērts par to daudz lauzīt galvu.
Tavs jautājums bija par to, kā neņemt visu tik nopietni - grūti atbildēt uz šo, iespējams, palīgā varētu nākt kādas grāmatas, materiāli par psiholoģiju.
Cik esmu novērojusi, šādas lietas mēdz samazināties arī ar gadiem, cilvēki kļūst nosvērtāki.
Jā, godīgi, es visvairāk pārsteigta biju pati par savu reakciju, jo parasti esmu mierīga flegma pat nopietnās, reālās situācijās, bet šajā situācijā iekšā bija nesaprotams stress.
Man bija sajūta, ka netieku pieņemta / saprasta, jo no drauga izskanēja, ka mans skatījums ir pārāk kategorisks, nemaz neiedziļinoties kāpēc man "pareizāka- ētiskāka" rīcība šķistu pieņemošāka. Pieņemšana- uzklausīšana, izrunāšana un sapratne, kāpēc es uz kaut ko skatos tā kā skatos, nevis "zīmoga" uzlikšana, ka esmu kategoriska.
mrthkjj @ 27.03.2024 13:26
Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?