Strīdi attiecībās

Mans personīgais viedoklis -tas ir normāli ! Ar vecākiem ,draugiem ,radiem arī esi kādreiz sastrīdējusies ?
Jebkura veida attiecībās strīdi ir sava veida sastāvdaļa. Nekas nav ideāls.
Protams , nepārspīlēšu -ja 24/7 ir balss pacelšana ,tad gan jāmeklē cēlonis un risinājums. Bet ikdienišķi strīdiņi ,pat par sīkumiem ,reizēm ir ok. It īpaši ,ja pēc tam viena ,otra vai abas puses spēj piekāpties ,atvainoties ,salabt.
Manās attiecībās gadās vārdu pārmaiņa ,bet ne bieži. Pie vēsas galvas esam izrunājuši šo strīda tēmu vispārīgi. Respektīvi ,katram ir savas melnās dienas ,sava sāpe ,negarstāvoklis. Diezgan saprotoši viens pret otru attiecamies tādās situācijās.
Katram savs.

Strīdējusies esmu vienās attiecībās, bet tas bija tāds cilvēks, kuram vienmēr vajadzēja tā kā vajag viņam un tiepās līdz pašam pēdējam. Bija daži ļoti nopietni strīdi, kur tad teicu - nu tad šķiramies - un tie reāli bija vienīgie gadījumi, kad viņš kaut kam visbeidzot piekāpās. Beigās protams tāpat izšķīrāmies un vienīgais, ko nožēloju - ka tas nenotika ātrāk.
Balsi attiecībās neesmu pacēlusi nekad, pat ne pret iepriekšminēto. Tas abpusēji, pret mani arī neviens nav. Nevaru iedomāties attiecības ar bļaustīšanos vienam uz otru. Arī neizgāžu savu slikto garastāvokli uz citiem cilvēkiem, tā kā nevēlos, lai citi savu psiholoģisko drazu gāž man virsū.
Par strīdu uzskatu to, kas beidzas ar kaut kādiem aizvainojumiem vienai vai otrai pusei, nepatiku pret otru cilvēku, problēmas neatrisināšanu. Parasta viedokļu nesakritība nav strīds.

Strīdi ir normāli un tādiem diemžēl ir jābūt, citādi attiecībās nebūtu nekādas izaugsmes, jo jūs taču kā personības turpinat augt un mainīties visu dzīvi. Nav iespējams par visu un visās situācijās domāt un justies vienādi jeb būt uz viena viļņa nepārtraukti. Protams, arī jāmēģina sevi kontrolēt, nevar otru cilvēku zāģēt aiz neko darīt, tāpat arī ir jāiemācās šad tad paklusēt, kad jūti, ka tā saruna vai diskusija nebūs auglīga, bet tikai un vienīgi destruktīva, uz bezjēdzīgu konfliktu vērsta.
Ar vīru šad tad strīdamies, abiem nepatīk strīdi, bet gadās. Lielākoties strīdamies manas vainas dēļ, jo kad man ir pms, tad tiktiešām pasauli un situācijas uztveru ļoti saasināti, jutīgi. Un tad vīram tik atliek ugunij piemest pagali. Parasti strīdamies par niekiem, par ne tā pateiktu vārdu vai ne tā izprastu otra rīcību ikdienas situācijās.

Ļoti reti kurās attiecībās cilvēki nestrīdas. Biežāk vai retāk visiem gadās lielāki vai mazāki kašķi. Cita lieta, vai abi cilvēki var to mierīgi atrisināt bez pārspīlētas bļaušanas un sava viedokļa uzspiešanas.
Manās attiecībās kašķi ir kā kurā laika posmā. Reizēm gadās nedaudz saplūkties gandrīz vai katru dienu par sīkumiem, bet ir arī posmi, kad iztiekam vispār bez strīdiem. Nekad neesmu pa īstam bļāvusi virsū, maksimums nedaudz paaugstinājusi balsi, bet tas arī ir reti. Biežāk mēdzu indīgi kaut ko pateikt, ja esmu sadusmojusies. Bet arī mums tie kašķi ir maksimums piecas minūtes ilgi un ne par īsti nopietnām tēmām, drīzāk gan par nenomazgātu pannu vai kādu nekārtību dzīvoklī. Parasti tas gadās tad, kad galva ir aizņemta ar domām par, piemēram, darbu, citām lietām, tad tracina sīkumi, kuri traucē ikdienā un sagādā liekas pūles.

Man kā jau visiem - par niekiem dažreiz sakasamies. Taču tas, kas man mūsu attiecībās patīk ir spēja radīt inside jokus un pasmieties pašiem par sevi un par otru. Parasti pēc kādas saķeršanās top kāds sauklis, kas ir aktīvs vismaz vel uz nedēļu. Ja par biežumu, tad ļoti reti. Nu pēdējais bija pagājušā gada beigās vai šī gada sākumā. Vairs neatminos, mēs ātri ar to tiekam galā.
Strīds, manuprāt, ir kas ļoti nopietns, kuram ir grūts atrisinājums un abas puses nav gatavas piekāpties.

Es neteiktu ka mēs strīdamies (drīz kopā 10 gadi). Tie ir vairāk kkādi kašķīši. Mēs nebļaujam, nesaucam nesmukos vārdos, nesakam lietas, ko nedomājām, bet zem deguna paburkšķ, kādu stundu ar otru nerunā un tas arī viss. Lielākoties viena ir par kko dusmīgs un otrs nē tad kaut kā caur joku ļoti ātri viss atkal ir labi, jo es nemāku dusmoties. Kā arī, svarīgi ir iemācīties atzīt kļūdas, pat par ikdienas sīkumiem, piedod, aizmirsu izdarīt to ko palūdzi, vai arī otra puse nedusmojās, kad mašīnu saskrāpēju 🫣😅. Es uzaugu vidē, kur bija bļaušana un vardarbība un visādi apvainojumi un esmu no pirmās dienas pateikusi, ka mans bērns uz to neskatīsies. Visu var izrunāt civilizēti, normāli, kā pieauguši cilvēki. Protams, tas nenozīmē ka nav dusmiņa par ikdienas sīkumiem, bet tas jau normāli kopā dzīvojot. Es nesaprotu kā var dzīvot attiecībās kad tevi sauc par stulbeni, losi, idioti, m*** un vēl nez ko…

Man arī ir tāpat kā citām šeit. Strīdi ir, bet tie tiek atrisināti. Sanāk mums arī par nopietnām lietām strīdēties, jo viedokļu atšķirības ir ne tikai normālas, bet pat sagaidāmas. Es teiktu, ka mums apmēram reizi divos mēnešos ir tāds normāls strīds (drīzāk teiktu diskusija) un runāšanās par lietām.
Balsi nepaceļam viens uz otru. Vienu vienīgo reizi, kad tas notika, tā biju es, kas pacēla balsi, bet nu tur mēs abi sapratām, ka es biju dzīves situācijās sista un dauzīta kādu brītiņu un tas pat īsti nebija tēmēts uz viņu. Nesaku, ka tas bija okey, bet gadās. Arī viņš man atļāva pastāvēt, pamētāties ar trauku dvieļiem un izbļauties, teica, lai izlaižu to visu ārā un tad jau bija miers :D
Galvenais ir tas, kā tie strīdi un diskusijas iet uz priekšu un vai tas atrisinās. Es esmu novērojusi, ka daudzi cilvēki nemaz nemāk strīdēties. Strīdā galvenais ir atrast problēmu un meklēt risinājumu. Daudzi, kad strīdās vienkārši meklē vainīgo un gāž sūdus otram virsū.
Mūsu strīdi iet pavisam vienkārši. Mēs izrunājam situācijas, pasakam kā jūtamies. Palamājamies drusku, ik pa laikam viens otru pārtraucam ar jaunām atklāsmēm. Tad atrodam problēmu un atrodam zelta vidusceļa risinājumu. Viss :D

Forši palasīt atbildes, viedokļus.
Par mani pašu - bieži trigerējos, ja pat ir asāka viedokļu diskusija, kas manā izpratnē jau ir strīds, kamēr draugs domā, ka tā ir tikai diskusija. :D Pietam, tie "strīdi" parasti ir par kaut kādām filmām, ziņām vai galveno varoņu darbībām, tajās, kā katrs uztver, kam piekrīt, kam nē.
Pati cenšos kāpt sev pāri un pēc kašķiem neapvainoties un nenorobežoties, jo automātiski tā ir pirmā vēlme, nesaucu, nedomāju par otru kā par muļķi, vai ķēmu, pat ne pie sevis iekšēji, bet drīzāk vēlos vienkārši aizbēgt- doties pastaigāt, paklusēt, paignorēt. Iepriekšējās attiecībās tas bija ļoti izteikti, ja sastrīdējāmies, varēju "aizbēgt" prom un laiku nerādīties, kamēr emocijas norimstās, tagadējās jau sevi laužu un cenšos izrunāt situāciju, pat ja iekšā viss dreb no stresiem. Laikam, ļoti jūtīgi uztveru, katru mazāko šādu saplēšanos, jo vēl pāris dienas par to domāju, kamēr otrai pusei pēc desmit min. jau viss liekas lieliski.
Tāpat, nespēju iedomāties, ja kāds mani apvainotu, vai paceltu balsi, vai lamātu. Agresīvākais, ko savam ex pati esmu izdarījusi ir aizcirtusi durvis un arī nespeciāli, ne tāpēc, ka dusmotos un lai otram parādītu savu nostāju, bet stresā neaprēķināju spēku.
Gribētu saprast un iemācīties, kā asākas viedokļu nesakritības / diskusijas netvert tik personīgi, kā to spēt uztvert, kā parastu ikdienu, nevis katru nākamo uztvert kā "solis zemāk" attiecībās.
Jo emocionāli, ja sākumā viss ir lieliski, tad katra šitāda sakasīšanās, man liekas noņem gabaliņu no tā attiecību labuma, līdz beigās nepaliek nekas.

Jo emocionāli, ja sākumā viss ir lieliski, tad katra šitāda sakasīšanās, man liekas noņem gabaliņu no tā attiecību labuma, līdz beigās nepaliek nekas.

Tam es pilnīgi piekrītu. Tāpēc arī vienmēr mēģinu saglabāt vēsu prātu un pieiet cilvēkam ar cieņu. Kā te jau vairākkārt minēts, vairums strīdu ir par sīkumiem. Tiešām tas nenomazgātais šķīvis ir tā vērts, lai bojātu attiecības? Un ja piecelies ar sliktu garīgo, tiešām ir vērts sabojāt sev to vēl vairāk sākot kasīties, bojāt arī citiem garastāvokli?
Es labi saprotu, ka ''vnk gribas kaut ko pateikt'' jo pati esmu ļoti impulsīva. Bet tomēr jāmācās paškontrole. Ja uzvedies nekontrolēti, arī apkārtējiem par tevi pasliktinās viedoklis un viņi pret tevi atļausies izturēties sliktāk.

Autore, primāri laikam jāsaprot tas, ka mēs katrs esam cilvēks. Pats par sevi pilnīgs cilvēks, kurš audzis katrs savā ģimenē, kurā ir ieaudzinātas citas vērtības un tradīcijas. Paskat, kaut tik elementāri kā rosols. Man šķiet, ka katrā ģimenē to taisa savādāk. Nu lūk, un tu ar savu vīrieti nākat no dažādām ģimenēm - universiem. Mūsos katrā ir savas vērtības, domas, prioritātes, lietu kārtības un šķietamās vajadzības. Un kad divi šādi dažādi universi izlemj būt kopā, tad parasti tajā otrā ierauga ko jaunu. Sak, "re, viņš rosolā liek svaigu gurķi. Es gan tikai marinēto lieku jau kopš bērnības laikiem". Ar to es gribu pateikt, ka svarīgi ir nevis sākt teikt, ka tas svaigais gurķis tur neiederas, bet saprast, ka tā ir otra cilvēka ieaudzinātā vērtība. Un mūsos katrā ir tādi sīkumi, kuri sēž un konfliktē ar otra cilvēka sīkumiem. Man, piemēram besī, ka mans vīrs novelk zeķes tā, ka viņas izgriežas uz kreiso pusi un atpakaļ viņš neizgriež. Un katru reizi kad man jāliek viņas mazgāt, man viņas ir atkal jāizgriež. Jā, tas dažbrīd pabesī, bet tas neatņem attiecībās to labo sajūtu. Otrs cilvēks tāpat ir ļoti liela vērtība dzīvē. Tev jāiemācās saprast, ka mūsos visos ir lietas, kuras otram liekas kaitinošas un par kurām strīdēties. Bet tapēc mēs visi esam cilvēki. Mēs esam personības. Nevajag otru pataisīt pēc sava skata un līdzības.

SarmaD @ 27.03.2024 11:24

Autore, primāri laikam jāsaprot tas, ka mēs katrs esam cilvēks. Pats par sevi pilnīgs cilvēks, kurš audzis katrs savā ģimenē, kurā ir ieaudzinātas citas vērtības un tradīcijas. Paskat, kaut tik elementāri kā rosols. Man šķiet, ka katrā ģimenē to taisa savādāk. Nu lūk, un tu ar savu vīrieti nākat no dažādām ģimenēm - universiem. Mūsos katrā ir savas vērtības, domas, prioritātes, lietu kārtības un šķietamās vajadzības. Un kad divi šādi dažādi universi izlemj būt kopā, tad parasti tajā otrā ierauga ko jaunu. Sak, "re, viņš rosolā liek svaigu gurķi. Es gan tikai marinēto lieku jau kopš bērnības laikiem". Ar to es gribu pateikt, ka svarīgi ir nevis sākt teikt, ka tas svaigais gurķis tur neiederas, bet saprast, ka tā ir otra cilvēka ieaudzinātā vērtība. Un mūsos katrā ir tādi sīkumi, kuri sēž un konfliktē ar otra cilvēka sīkumiem. Man, piemēram besī, ka mans vīrs novelk zeķes tā, ka viņas izgriežas uz kreiso pusi un atpakaļ viņš neizgriež. Un katru reizi kad man jāliek viņas mazgāt, man viņas ir atkal jāizgriež. Jā, tas dažbrīd pabesī, bet tas neatņem attiecībās to labo sajūtu. Otrs cilvēks tāpat ir ļoti liela vērtība dzīvē. Tev jāiemācās saprast, ka mūsos visos ir lietas, kuras otram liekas kaitinošas un par kurām strīdēties. Bet tapēc mēs visi esam cilvēki. Mēs esam personības. Nevajag otru pataisīt pēc sava skata un līdzības.

Es jau nemaz nedomāju pārtaisīt otru pēc sava skata un līdzības un saprotu, ka katrs esam ar savām vērtībām, uzskatiem, pieņēmumiem. Gribu vairāk uzklausīt, kā Jūs tiekat galā ar tādām situācijām un kā man pašai mācīties to visu tvert vieglāk.

mrthkjj @ 27.03.2024 11:51

Es jau nemaz nedomāju pārtaisīt otru pēc sava skata un līdzības un saprotu, ka katrs esam ar savām vērtībām, uzskatiem, pieņēmumiem. Gribu vairāk uzklausīt, kā Jūs tiekat galā ar tādām situācijām un kā man pašai mācīties to visu tvert vieglāk.

Tapēc es saku, ka ir vienkārši jāsaprot, ka katrs mēs esam pilnīgs cilvēks. Kad to saprot, tad arī nekādi kašķi par filmas varoni neatņem nekādu labo toni attiecībās, jo primāri saproti, ka tie visi ir sīkumi.

mrthkjj @ 27.03.2024 11:51

Es jau nemaz nedomāju pārtaisīt otru pēc sava skata un līdzības un saprotu, ka katrs esam ar savām vērtībām, uzskatiem, pieņēmumiem. Gribu vairāk uzklausīt, kā Jūs tiekat galā ar tādām situācijām un kā man pašai mācīties to visu tvert vieglāk.

Tad būs lielāka jēga, ja uzrakstīsi daudz konkrētāk par tām problēmām, ar ko saskaries. Jo varianti tur var būt daudz un dažādi, kāpēc problēma vispār rodas un attiecīgi kā to labāk risināt. Man vismaz ir grūti saprast, kā rodas strīdi par filmu sižetiem. Apraksti kādu reālu piemēru, par ko bija filma, par ko tajā strīdējāties un kāpēc tev tas aspekts šķita tik svarīgs, lai uztvertu to kā strīdu.

SarmaD @ 27.03.2024 11:24

Autore, primāri laikam jāsaprot tas, ka mēs katrs esam cilvēks. Pats par sevi pilnīgs cilvēks, kurš audzis katrs savā ģimenē, kurā ir ieaudzinātas citas vērtības un tradīcijas. Paskat, kaut tik elementāri kā rosols. Man šķiet, ka katrā ģimenē to taisa savādāk. Nu lūk, un tu ar savu vīrieti nākat no dažādām ģimenēm - universiem. Mūsos katrā ir savas vērtības, domas, prioritātes, lietu kārtības un šķietamās vajadzības. Un kad divi šādi dažādi universi izlemj būt kopā, tad parasti tajā otrā ierauga ko jaunu. Sak, "re, viņš rosolā liek svaigu gurķi. Es gan tikai marinēto lieku jau kopš bērnības laikiem". Ar to es gribu pateikt, ka svarīgi ir nevis sākt teikt, ka tas svaigais gurķis tur neiederas, bet saprast, ka tā ir otra cilvēka ieaudzinātā vērtība. Un mūsos katrā ir tādi sīkumi, kuri sēž un konfliktē ar otra cilvēka sīkumiem. Man, piemēram besī, ka mans vīrs novelk zeķes tā, ka viņas izgriežas uz kreiso pusi un atpakaļ viņš neizgriež. Un katru reizi kad man jāliek viņas mazgāt, man viņas ir atkal jāizgriež. Jā, tas dažbrīd pabesī, bet tas neatņem attiecībās to labo sajūtu. Otrs cilvēks tāpat ir ļoti liela vērtība dzīvē. Tev jāiemācās saprast, ka mūsos visos ir lietas, kuras otram liekas kaitinošas un par kurām strīdēties. Bet tapēc mēs visi esam cilvēki. Mēs esam personības. Nevajag otru pataisīt pēc sava skata un līdzības.

Nepiekrītu. Cilvēki, kuri rosolā liek svaigus gurķus, ir mežoņi un neiederas civilizētā pasaulē.

Krišjānis Kariņš @ 27.03.2024 12:30

Tad būs lielāka jēga, ja uzrakstīsi daudz konkrētāk par tām problēmām, ar ko saskaries. Jo varianti tur var būt daudz un dažādi, kāpēc problēma vispār rodas un attiecīgi kā to labāk risināt. Man vismaz ir grūti saprast, kā rodas strīdi par filmu sižetiem. Apraksti kādu reālu piemēru, par ko bija filma, par ko tajā strīdējāties un kāpēc tev tas aspekts šķita tik svarīgs, lai uztvertu to kā strīdu.

Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?

mrthkjj @ 27.03.2024 13:26

Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?

Piedod, bet es sasmējos. Ja tādu sūdu dēļ gribas iet pa durvīm ārā un staigāt, tad man ir šaubas, vai attiecību uztvere tev nav kā 15 gadīgam cilvēkam. Nav jātaisa drāma, scēna vai pārdzīvojums par tik mazsvarīgām lietām. Domāju, ka varbūt neesi gatava attiecībām kā tādām, ja tādos sīkumos tu projecē pret otru šaubas un neapmierinājumu pašai pret sevi. Tā ir tava nespēja sadzīvot ar sevi pašu, nevis viņa skatijums vai viedoklis par tevi.

SarmaD @ 27.03.2024 13:38

Piedod, bet es sasmējos. Ja tādu sūdu dēļ gribas iet pa durvīm ārā un staigāt, tad man ir šaubas, vai attiecību uztvere tev nav kā 15 gadīgam cilvēkam. Nav jātaisa drāma, scēna vai pārdzīvojums par tik mazsvarīgām lietām. Domāju, ka varbūt neesi gatava attiecībām kā tādām, ja tādos sīkumos tu projecē pret otru šaubas un neapmierinājumu pašai pret sevi. Tā ir tava nespēja sadzīvot ar sevi pašu, nevis viņa skatijums vai viedoklis par tevi.

Es taču jau rakstīju, ka saprotu, ka tie ir sīkumi un NEKUR neminēju ne par kādu drāmu, scēnu vai ko tādu. Aprakstīju savas iekšējās sajūtas, kuras neizpaužu uz āru pēc šāda tipa diskusijām / kašķiem. Pieņemu, ka katrai no mums ir kāda sava veida nepatīkama iekšējā sajūta pēc nepatīkamas vārdu apmaiņas.
Minēju šo sīkumu kā piemēru, jo man par to konkrēti jautāja.
Šī diskusija netika izveidota ar mērķi runāt par manu situāciju un piemēriem, bet kopumā uzzināt kā citām meitenēm notiek strīdi, kā risina, kā tiek galā ar emocijām.

mrthkjj @ 27.03.2024 13:26

Pastulbs piemērs, bet derēs:
Piemēram filmā galvenais varonis izvēlas darīt lietu x nevis y. X ir negodprātīgāka, toties varonim patīkamāka / ērtāka. Y būtu grūtāk izdarāma, bet godīgāka pret citiem. Es iekomentēju, ka nesaprotu varoņa rīcību, jo rīkojas kretīniski pret pārējiem un manās acīs zaudē to "foršā tēla imidžu" uz ko draugs piemēram atbild, ka viņš gan saprotot varoņu rīcību un dod savus argumentus, kuri nav slikti argumenti, bet pretēji.
Turpinās diskusija, kurā nonākam pie secinājuma, ka es esmu vairāk principu cilvēks, bet viņš vairāk pielāgojas situācijai.
Es pieņemu šādu sarunas rezultātu, bet pēc diskusijas jūtos neuzklausīta un nesaprasta, jo pat, ja spēju pieņemt viņa skatījumu, man ir sajūta, ka viņš manu nespēj pieņemt, līdz ar ko gribu automātiski atsvešināties un pabūt viena. Zinu, ka tas nav strīds klasiskā izpratnē, bet es to tā izjūtu.
Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni, lai man negribētos vienkārši attālināties no tā cilvēka?

Normāls piemērs.
No rakstītā izklausās, ka jūs runājāt par filmu un tad par ētikas principiem, bet tu to uztvēri kā sarunu par tevi personīgi. Tāpēc man pagaidām rodas iespaids, ka tu nevis nenopietnas tēmas uztver pārāk nopietni (ētika ir nopietns temats), bet šajā gadījumā sarunu par varoni un par principiem uztvēri personiski, kā sarunu par tieši tevi. Tad tev rodas sajūta, ka ja viņš nepiekrīt kaut kādam abstraktam principam, tad viņš tevi nesaprot. Bet piekrišana un saprašana ir divas dažādas lietas. Varbūt tu to pārāk jauc kopā, jo arī pati rakstīji, ka ''nesaproti'' varoņa rīcību, lai gan visdrīzāk jau saprati, tikai nepiekriti, ka tā būtu pareiza.
Kāpēc tev bija sajūta, ka viņš nevar pieņemt tavu skatījumu? Viņam bija jāpiekrīt, ka tev ir taisnība un jāmaina savs viedoklis, vai kā citādi? Es arī īsti nesapratu, ko tev nozīmē tas, ka tu ''pieņem viņa skatījumu''. Ko šajā gadījumā nozīmē tā ''pieņemšana''?

Jautājums jau vairāk, par to, kā man netvert šādas diskusijas tik nopietni

Nevar jau uz to tā vispārīgi atbildēt. Klasiskā atbilde būs - nu vienkārši neuztver lietas tik nopietni! Vnk atslābsti. Vnk mainies. Vnk vnk :D Pameditē utt. Bet reāli jau tev vajag aizrakties līdz tavam personīgajam iemeslam, kāpēc kaut kādas situācijas tevi tā uzvelk, un tad risināt tavu konkrēto problēmu.
Un starp citu, šādi ''sīkumi'' ir labs pamats kaut kādai sevis analīzei, jo par nopietnām lietām uzreiz teiksi - nu jā, es sastresojos, jo tas taču ir ļoti svarīgi! Un ar to arī viss beigsies. ''Sīkumiem'' šādi aizbildinājumi neder.

mrthkjj @ 27.03.2024 14:28

Es taču jau rakstīju, ka saprotu, ka tie ir sīkumi un NEKUR neminēju ne par kādu drāmu, scēnu vai ko tādu. Aprakstīju savas iekšējās sajūtas, kuras neizpaužu uz āru pēc šāda tipa diskusijām / kašķiem. Pieņemu, ka katrai no mums ir kāda sava veida nepatīkama iekšējā sajūta pēc nepatīkamas vārdu apmaiņas.
Minēju šo sīkumu kā piemēru, jo man par to konkrēti jautāja.
Šī diskusija netika izveidota ar mērķi runāt par manu situāciju un piemēriem, bet kopumā uzzināt kā citām meitenēm notiek strīdi, kā risina, kā tiek galā ar emocijām.

Tā arī citas tiek galā - jau startā saprot, ka tie ir sīkumi uz kuriem nav jafokusējas. Es tevī saskatu sevi pirms kādiem 10 gadiem. Tādu piekasīgu, "kā tu tā vari padomāt par mani", "kapēc tu teici tā, domāji tā, dariji tā", "es taču ar tevi tā un šitā, kapēc gan tu nevarētu tā un tā, tas taču ētiski un pareizi". Tādu pareizo cilvēku, kurā jūtas dominē pār saprātu. Pareizi ir tas, ka esi piefiksējusi savas sajūtas. Nu tad tik jāsāk ceļš uz pašapzināšanos.

Es tevī saskatu sevi pirms kādiem 10 gadiem. Tādu piekasīgu, .. "kapēc tu teici tā, domāji tā, dariji tā", "kapēc gan tu nevarētu tā un tā, tas taču ētiski un pareizi". Tādu pareizo cilvēku, kurā jūtas dominē pār saprātu.

Sevis apraksts visai precīzs, tikai ne pirms 10 gadiem.... tas ir joprojām :D