Tā kā pie vainas ir Tev ļoti tuvi cilvēki, nedomāju, ka vajadzētu centies pa kluso pieķert un vainīgo sākt kaunināt. Naudas zagšanai no bērnu ir kāds iemesls, varbūt kāda atkarība (piemēram, saltiņi), vēlme izrādīties vienaudžu acīs ar naudas šķiešanos un izmaksāšana (lai justos pieņemti). Bet varbūt viņi vispār neapzinās naudas vērtību, uzskatot, ka Tev tā aug kokos jeb ir pietiekami un pat par daudz, tāpēc egoistiski ņem un pa kluso bāž kabatā, lai baudītu dzīvi. Versija, ka zog vīrs, šķiet dīvaina. Pat ja viņam ir kompleksi, ka tu pelni vairāk, naudas zagšana viņam pēc loģikas liktu justies vēl nožēlojamāk, nevis paceltu vērtību savās acīs.
Jebkurā gadījumā es visus sasauktu uz ģimenes sapulci, paziņotu, ka tu esi sapratusi, ka tiec apzagta. Izstāstītu, cik skumji un sāpīgi tev liek justies šī situācija, ka tu esi ļoti vīlusies un zagšana no tuviniekiem tev nav pieņemama, tāpēc no sirds ceri, ka pēc šīs sarunas vainīgais apdomās savu rīcību un tas vairs nekad neatkārtosies. Nemēģini noskaidrot, kurš ir vainīgs, tam nav jēgas, jo ģimenē tas neko neuzlabos. Tā nav darba vieta, kur būtu svarīgi pēc iespējas ātrāk noskaidrot, kurš kolektīvā ir žurka, lai nokauninātu un atbrīvotos.
Kā arī, ja rocība ļauj, vari ieviest mājās kādu vietiņu, kur stāv naudas lādīte un tajā ik nedēļu ieliec, piemēram, 20 eiro un paskaidro, ka šī lādīte ir neparedzētiem izdevumiem. Ja kādam kaut kas pēkšņi ir ļoti nepieciešams, tad drīkst paņemt. Bet pēc tam tev ir jāpasaka, kas un kādam mērķim naudiņu paņēma. Ja neviens nedēļas laikā nepaņem so naudiņu, tad tā paliek lādītē uz nākamo nedēļu. Tā Tu paudīsi savu nostāju, ka zagšana ir pilnīgs no no, bet tajā pat laikā parādīsi, ka ieklausies savas ģimenes locekļos un varbūt tiešām ir situācijas, kad ar kabatas naudu viņiem ir par īsu, bet ir kauns tev paprasīt.
25
