Labdien, pirms pāris mēnešiem apprecējās mana bērnības draudzene (mums abām ir 28 gadi), protams, notikums skaists, esmu priecīga par viņu. Bet, kopš viņa apprecējās vienmēr visur ņem vīru, proti, ja būsim sarunājušas satikties, man jārēķinas, ka viņa būs ar vīru. Ir situācijas, kurās man nav iebildumu. Proti, ja esam tā sarunājuši, ka viņa būs ar savu vīru un es ar savu.
Viņai vīrs ir ārzemnieks, šeit nevienu nepazīst. Turklāt viņam ir 25 gadi.
Saprotat pašas, neesam vairs pusaudzes, kuras tūlīt sazvanās un pēc 10 minūtēm jau satiekās. Šādā vecumā jau ir izveidota sava ikdiena, savs burbulis un tikšanās ar draugiem ir jāieplāno laicīgi. Man arī ir svarīgi savus draugus satikt, nerunājot nemaz par šo draudzeni, ar kuru uzaugu kopā un uztveru kā māsu. Kā jau minēju, vienmēr, kad ieplānojām tikšanos, viņa atnāk ar vīru (pat nebrīdinot, ka nāks abi). Kopš viņi apprecējušies, es neesmu savu draudzeni satikusi vienu, es pat viņai nevaru pajautāt, vai ir apmierināta ar laulības dzīvi, vai kaut kas pēc kāzām ir mainījies, vai viss ir labi. Pašas saprotiet, gribas paklačoties. Bet man vienkārši nav tādas iespējas, jo viņš ir vienmēr ar viņu.
Nesen man bija ļoti sarežģīta izvēle jāizdara, nevienam, pat ne vīram, nebiju stāstījusi situāciju un gribēju izrunāt ar draudzeni. Zvanu viņai, saku, ka ļoti vajag ar kādu parunāt, sarunājam tikšanos, es atnāku un viņi abi sēž. Es domāju - joahidī, es tev raudādama lūdzu palīdzību, bet Tu atnāc ar savējo. Skaidrs, ka nekāda saruna nebija. Ir arī situācijas, kad es viņai esmu kaut ko stāstījusi, lūgusi, lai nestāsta nevienam, pat ne savam vīram. Reku šeku, satieku viņas vīru un viņš man jautā par tām lietām.
12
