Uz darbu ar riebumu

piparcuca @ 10.12.2023 14:04

Brīvdienās nemitīgi raksta, sūta īsziņas - sauc uz darbu vai vienkārši raksta ar darbu saistītus jautājumus un ieteikumus vai piezvana un pajautā, kur esmu likusi šķiltavas? Un tad liekas - nopietni? Mani šis viss ir novedis. Uz darbu eju ar riebumu, ciest nevaru to vietu, bet ir grūti pieņemt lēmumu aiziet, jo palikšu bez darba un nevēlos būt atkarīga no drauga līdzekļiem. Ir plānota darba intervija šonedēļ lietvedes palīdzes amatā, bet baidos vai mani pieņems bez pieredzes un lielām zināšanām, lai gan ja jau uzaicināja uz darba interviju izredzes ir lielas. Ko lai iesāku? Tas darbs burtiski mani noēd, un es knapi turos, lai visus tur nepasūtītu trīs mājas tālāk. Piebildīšu, ka, protams, ir jāstrādā visi Ziemassvētki no rīta līdz vakaram un tāpat arī Vecgada vakars, lai gan teicu, ka vēlos Vecgadu un vismaz vienu Ziemassvētku dienu brīvu, bet tas jau nevienam nebija būtiski, lai gan sākumā teica, ka būs brīvs, grafikā ielika ko citu, vēl sarkanie datumi ir jāstrādā ar parasto stundas likmi, jo nav pilna slodze - tā var būt?

Kas ir šis briesmīgais uzņēmums? Tas nav normāli.

Arī ir pieredze ar šo, pāris gadis atpakal piestrādāju veiklalā par pārdevēju, tikai tāpēc ka vadītājai nebija kas strādā, viņa bezkaunīgi lika maiņas , kā pašai iegribas, sanāca , ka man nedēļā bija tikai 1 brīvdiena , zvanijās man brīvdienās, lai iznāku darbā , kad pateicu, ka nevaru , tad tādi pārmetumi bija jāklausās , lai gan darba devējam nav tādas tiesības jautāt, kāpēc es nevaru , ja tā ir mana brīvdiena. Kad saslimu, tad vispār katru dienu zvanīja un prasīju, cik ilgi taisos slimot un kad beidzot nakšu strādāt. Aizgāju prom un tā bija labāka izvēle. Nevajag ļaut kāpt sev uz galvas.

ja tapec laikam tomer liekas,ka lielos uznemumos labak stradat,jo tur nav tik viegli visu cakaret darbiniekam.Bet nu maza pagasta jau ar darbiem ir ka ir,labi,ja vispar ir
bet nu sitada attieksme ir vaks
es vienu bridi 1 menesi pastradaju Lido,tur ari tada lidizga attieksme ka pret vergiem,bet atri aizvacos no tas sudu bedres

queen2820 @ 11.12.2023 06:08

Arī ir pieredze ar šo, pāris gadis atpakal piestrādāju veiklalā par pārdevēju, tikai tāpēc ka vadītājai nebija kas strādā, viņa bezkaunīgi lika maiņas , kā pašai iegribas, sanāca , ka man nedēļā bija tikai 1 brīvdiena , zvanijās man brīvdienās, lai iznāku darbā , kad pateicu, ka nevaru , tad tādi pārmetumi bija jāklausās , lai gan darba devējam nav tādas tiesības jautāt, kāpēc es nevaru , ja tā ir mana brīvdiena. Kad saslimu, tad vispār katru dienu zvanīja un prasīju, cik ilgi taisos slimot un kad beidzot nakšu strādāt. Aizgāju prom un tā bija labāka izvēle. Nevajag ļaut kāpt sev uz galvas.

Es līdzīgā sūdu bedrē strādāju , tikai biroja vidē.
Kravāju koferus jau prom no turienes.
Manā virzienā pat bija draudi, k atlaidīs, ja slimošu vēlreiz tik ilgi ( 2 nedēļas no vietas), lieki teikt man ir trauksme, depresija.. šī iemesla dēļ biju uz lapas. Paņēmu lapu jo vairs nevarēju izturēt spriedzi. Bet esot uz lapas , man tik un tā ik dienu zvanīja, rakstīja traucēja. Man no šiem 'zvaniem' un ''mesidžiem'' vēl lielāka trauksme, panikas lēkmes sākās. Tagad uz zālēm sēžu.

Mana bijusī darba vieta.
Bija 360 eiro.
Katru mēnesi 200 stundas strādāju. Cik tur gadus.
Beigās stundas laikā atlaida.
Līka strādāt par vairākām darba vietu sektoriem. Darbinieces citās vietās tur dzēra kapitāli.

Atcerējos, ka man arī vienreiz bija priekšnieks, kurš zvanīja un traucēja slimošanas laikā. Tad pateicu, ka esmu uz slimības lapas, slikti jūtos un man nav tagad jārisina darba jautājumi. Aprāvās un vairs nezvanīja. Tādās situācijās bieži vien svarīgākais ir parādīt, ka neļausi kāpt sev uz galvas.

Mocheato @ 11.12.2023 08:20

Es līdzīgā sūdu bedrē strādāju , tikai biroja vidē.
Kravāju koferus jau prom no turienes.
Manā virzienā pat bija draudi, k atlaidīs, ja slimošu vēlreiz tik ilgi ( 2 nedēļas no vietas), lieki teikt man ir trauksme, depresija.. šī iemesla dēļ biju uz lapas. Paņēmu lapu jo vairs nevarēju izturēt spriedzi. Bet esot uz lapas , man tik un tā ik dienu zvanīja, rakstīja traucēja. Man no šiem 'zvaniem' un ''mesidžiem'' vēl lielāka trauksme, panikas lēkmes sākās. Tagad uz zālēm sēžu.

šausmas! Atceros, ka man arī sāka nakt trauksmes virsū vien no domas, ka rīt atkal uz darbu jāiet 😬 slimot es vispār neslimoju, bet kad pienāca retā reize un saslimu tad bija šokā , ka vēlos ņemt slimības lapu 😄 wtf

Patreiz es pti esmu bezdabniekos, jo vēlos vismaz šo gadu “atpūsties” kamēr vēl var nedomāt par papilddarbiem. Bet, ja godīgi, pilnīgi slikti paliek atkal iedomājoties “iekrist” tādā darba vidē kā pirms tam.
Es domāju, ka lielākā kļuda ir tā, ka mēs vēlamies panākt pretī, būt visu varoši un parādīt , ka varam to ko mūsu darba pienākumi pat neprasa, jo tiklīdz tu atteiksies pildīt tos nākamreiz, uz tevi skatīsies šķībi!
Tu tikai gribi būt labs darbinieks un palīdzēt citiem.. bet tas nenoved pie nekā laba, diemžēl.
P.s es vairs neiesaku nevienam atstāt kaut kapeiku savā iepriekšējā beķerijā kur strādāju.. redzot arī kādas ir aizkulises tur

Jukooo @ 11.12.2023 11:37

Patreiz es pti esmu bezdabniekos, jo vēlos vismaz šo gadu “atpūsties” kamēr vēl var nedomāt par papilddarbiem. Bet, ja godīgi, pilnīgi slikti paliek atkal iedomājoties “iekrist” tādā darba vidē kā pirms tam.
Es domāju, ka lielākā kļuda ir tā, ka mēs vēlamies panākt pretī, būt visu varoši un parādīt , ka varam to ko mūsu darba pienākumi pat neprasa, jo tiklīdz tu atteiksies pildīt tos nākamreiz, uz tevi skatīsies šķībi!
Tu tikai gribi būt labs darbinieks un palīdzēt citiem.. bet tas nenoved pie nekā laba, diemžēl.
P.s es vairs neiesaku nevienam atstāt kaut kapeiku savā iepriekšējā beķerijā kur strādāju.. redzot arī kādas ir aizkulises tur

Kāpēc lai tu/autore mēģinātu izpatikt cilvēkam, kas jūs acīmredzami ekspluatē? Pilnīgi ar darbiniekiem nerēķinās? Maksā minimālo algu. Pat svētkos strādājot maksā minimālo. Skaidrs, ka nekādi bonusi un piemaksas tur arī nav. Un cilvēki raujas gabalos, lai šāds darba devējs varētu pats sev nopelnīt vairāk naudas, ielikt sev vairāk kabatā. Priekš kam?

Meklē citu darbu un ej prom - veselība ir viena, un šis darbs to stabili sačakarēs, ja tā turpināsi. Tā ir klāja necieņa un ņirgāšanās par darbinieku. Neviens cilvēks nav pelnījis tādu attieksmi un tik augstu stresa līmeni. Un, ja godīgi, es tavā vietā noziņotu arī par šādu uzņēmumu - ja neviens neziņo par šīm traģiskajām darbavietām, priekšnieki turpina darīt kā darījuši, jo neviens taču neko nesaka un nekāda sekas neiestājas. Lai arī esmu strādājusi biroja vidēs, ir bijuši līdzīgi gadījumi... Piemēram, mana pirmā nopietnā darbavieta bija lielā high-end uzņēmumā, kur norukāju pāris gadus, kāpu pa karjeras kāpnēm. Visiem bija "wow, kur tu tādu darbu atradi". Bet neviens nezināja realitāti. Tāpat kā tu, arī es no rītiem modos ar nelabumu un gandrīz raudāt gribēju pirms iet uz darbu. Priekšnieks bija šībernieks - kā mēness fāzes mainījās, tā vērās ciet un meklēja iespējas izgāzt savas dusmas uz darbiniekiem par neko. Es atceros savu pirmo nedēļu tur - visu darīju godprātīgi, sasortēju un atsevu visu ienākušo korespondenci darbiniekiem... Pēcpusdienā priekšnieks pasauc mani pie sevis un visas nodaļas priekšā auro uz mani par to, ka nav viena vēstule bijusi nodota pareizi, ka esmu stulba un ka ja tā vēlreiz notiks - mani atlaidīs. Es vēl biju ļoti jauna, stāvēju pārbijusies, nesaprotu par ko ir runa, visi pārējie klusē. Un tad viņš, pabeidzis bļaut, pasaka, ka vispār to kļūdu pieļāva iepriekšējā darbiniece, kuras vietā biju pieņemta, bet lai šī esot mācība man. Es toreiz aiz pazemojuma kādas 10min raudāju WC, savācos un iznācu ārā it kā nekas nebūtu noticis.

Susurīte @ 11.12.2023 12:59

Meklē citu darbu un ej prom - veselība ir viena, un šis darbs to stabili sačakarēs, ja tā turpināsi. Tā ir klāja necieņa un ņirgāšanās par darbinieku. Neviens cilvēks nav pelnījis tādu attieksmi un tik augstu stresa līmeni. Un, ja godīgi, es tavā vietā noziņotu arī par šādu uzņēmumu - ja neviens neziņo par šīm traģiskajām darbavietām, priekšnieki turpina darīt kā darījuši, jo neviens taču neko nesaka un nekāda sekas neiestājas. Lai arī esmu strādājusi biroja vidēs, ir bijuši līdzīgi gadījumi... Piemēram, mana pirmā nopietnā darbavieta bija lielā high-end uzņēmumā, kur norukāju pāris gadus, kāpu pa karjeras kāpnēm. Visiem bija "wow, kur tu tādu darbu atradi". Bet neviens nezināja realitāti. Tāpat kā tu, arī es no rītiem modos ar nelabumu un gandrīz raudāt gribēju pirms iet uz darbu. Priekšnieks bija šībernieks - kā mēness fāzes mainījās, tā vērās ciet un meklēja iespējas izgāzt savas dusmas uz darbiniekiem par neko. Es atceros savu pirmo nedēļu tur - visu darīju godprātīgi, sasortēju un atsevu visu ienākušo korespondenci darbiniekiem... Pēcpusdienā priekšnieks pasauc mani pie sevis un visas nodaļas priekšā auro uz mani par to, ka nav viena vēstule bijusi nodota pareizi, ka esmu stulba un ka ja tā vēlreiz notiks - mani atlaidīs. Es vēl biju ļoti jauna, stāvēju pārbijusies, nesaprotu par ko ir runa, visi pārējie klusē. Un tad viņš, pabeidzis bļaut, pasaka, ka vispār to kļūdu pieļāva iepriekšējā darbiniece, kuras vietā biju pieņemta, bet lai šī esot mācība man. Es toreiz aiz pazemojuma kādas 10min raudāju WC, savācos un iznācu ārā it kā nekas nebūtu noticis.

Gadu garumā dēļ šīs raustīšanās un vēl citas robežu pārkāpšanas (piemēram, otrs priekšnieks zvana vai raksta sestdienās 4:00 no rīta utt.) es smagi izdegu. Savādāk jau laikam nevarēja, jo tik ļoti apslāpēju savas emocijas, lai varētu funkcionēt darbā, ka mans organisms neizturēja. Jā, priekš tā laika es saņēmu salīdzinoši labu algu, norūdījos, ieguvu pieredzi, bet neesmu droša, ka tas bija tā vērts, jo tam sekoja vairāku gadu cenšanās tikt galā ar izdegšanu dēļ slodzes un emocionālās vardarbības + cīņa ar psoriāzes uzliesmojumiem, kurus izsauca stress. Es joprojām nožēloju, ka par šo uzņēmumu neziņoju, jo vajadzētu... Bet tādēļ es varu teikt - ej prom, šis tavai veselībai nepalīdzēs.

Autore, kā viss atrisinājās? Fiziski smags darbs un vēl par minimālo - manuprāt, tas nav darbs un tāds amats, lai vēl šaubītos iet prom vai nē. Diemžēl, tādas darba vietas bieži izmanto jaunus cilvēkus - 20 gadniekus- ,kas vēl neapzinās savas darba tiesības. Atceros, kad man bija 20 -25 gadi es piekritu visam ko priekšnieks saka. Mani arī diez gan izmantoja. Tagad skatoties atpkaļ liekas murgs, kādi darbi nav darīti -it īpaši viesmīles darbs.
Kas tas pa darbu, uz kuru jāierodas 4:00 naktī? Varēji pieprasīt nemainīgu grafiku nedēļu uz priekšu un viss.

Aizkraukles Pārdevēja @ 13.12.2023 11:22

Autore, kā viss atrisinājās? Fiziski smags darbs un vēl par minimālo - manuprāt, tas nav darbs un tāds amats, lai vēl šaubītos iet prom vai nē. Diemžēl, tādas darba vietas bieži izmanto jaunus cilvēkus - 20 gadniekus- ,kas vēl neapzinās savas darba tiesības. Atceros, kad man bija 20 -25 gadi es piekritu visam ko priekšnieks saka. Mani arī diez gan izmantoja. Tagad skatoties atpkaļ liekas murgs, kādi darbi nav darīti -it īpaši viesmīles darbs.
Kas tas pa darbu, uz kuru jāierodas 4:00 naktī? Varēji pieprasīt nemainīgu grafiku nedēļu uz priekšu un viss.

Tikko biju uz darba interviju. Šķiet, ka gāja labi. Prasmīgi spēju atbildēt uz jautājumiem. Bija jākārto dokumentācijas tests, kas arī šķita vienkāršs, bet kopā bijām 9 kandidātes tā, kā nezinu, cik liela iespēja man tikt šajā amatā jaunai un bez pieredzes, ja konkurentes lielākoties bija vecākas sievietes, kam noteikti ir pieredze vai attiecīga izglītība. Jebkurā gadījumā ir mēģināts, kas ir galvenais un gaidu atbildi. Esmu pieteikusies vairākām vakancēm novadā. Šobrīd esmu apslimusi un domāju ņemt slimības lapu, pēcāk paziņot par aiziešanu no darba. Jā, piekrītu, ka esmu izmantota, jo pret kolēģēm, kuras ir vecākas tā neizrīkojās, vismaz nesauca uz darbu naktī un tik ļoti nekomentēja viņu neizdarības.

Ej prom no darba, ir pilns ar darba piedāvājumiem, kur pret tevi būs normālā atieksme.