Tā kā nav ļoti tuvu draudzeņu, kam izkratīt sirsniņu, tad vēlētos dzirdēt Jūsu viedokli no malas, varbūt arī kādā pieredzes dalījumā. :) Lieta tāda attiecībās jau 5 gadus, 2 gadus dzīvojam kopā manu dzīvoklī, savu dzīvokli viņš izīrē. Darba/mācību dēļ, šogad vīrietis pilnībā uztur mani materiāli. 5 gadu laikā bijis 1 krīzes periods, kad domājam šķirties, sanāca pārdomāt. Iepriekš ir runāts par laulību, bērniem (iemesls krīzei) - kategoriski nepiekrīt ''nav īstais brīdis, neredz jēgu, ir labi kā ir, nevēlas, kad jāšķiras, jādala viss'' utt. Uz doto brīdi esmu to pieņēmusi, jo šobrīd darbam ir priekšroka.Tad uz pusgadu no dzimumdzīves 0. Pēc kā saņēmu rupjus komentārus par ārējo izskatu, vīrieties arī attālinājas no manis. Jāatzīst gan esmu sevi izlaidusi (+kg). Šī iemesla pēc parādijās kompleksi, sāku izvairīties no tuvības. Pēdējā situācija, kas raisija pārdomas - vīrietis uzdāvināja kaķēnu un vet grāmatiņā kā saimnieku norādija sevi, jo esot maksājis par viņu. Tad kaķēns dzīvoklī saplēsa tapetes, es pieminēju, ka varētu tās atjaunot, uz ko saņēmu atbildi - ka tas ir mans dzīvoklis un ka svešā dzīvoklī netaisīs remontētu. Šobrīd man izskatās, ka mēs dzīvojam katrs savās dzīvēs zem viena jumta. Manuprāt, es nejūtu mūsu starpā tās attiecības saikni, kam ir jābūt ģimenē. Varbūt man nav taisnība un visu saasinu. Līdz ar to, es sāku domāt vai man tiešām tādas attiecības ir nepieciešamas, kur es dzīvoju tikai un vienīgi šī cilvēka dzīves interesēs, ne mūsu kopīgas interesas, nerunājot jau pat par manām. Vīrieti es ļoti mīlu, cienu un ļoti novērtēju šīs attiecības, bet tajā pašā laikā saprotu, ka nevaru vairs it visu pieņemt, jo man arī ir savas vēlmes - ģimene, bērni, uzbūvēt māju, nevis gaidīt, kad tam būs piemērots brīdis pēc vīrieša domām utt.
67
